Vientulība – vienam laime, citam slogs. Latvijas Avīze 2007.gada 8. augusts.

Nesen kāda gados jauna sieviete man atzinās: "Jūtos ļoti vientuļa!" Nebija pama­ta viņai neticēt, lai gan, no otras puses, zināju, ka viņai ir ļoti jauki, gādīgi vecāki, māsas un brāļi. Pazīstu arī daudzus cilvēkus, kas daudz laika pavada vienatnē, taču nebūt nejūtas vientuļi. Kā­dēļ tā notiek, jautāju Jauno psiholoģiju centra direktorei psiholoģei DACEI ROLAVAI.

 

- Vai piekrītat teicienam "Cik cilvēku, tik vientulī­bu"?

- Jā, vientulība ir raiba kā tauriņa spārni. Cik sub­jektīvi esam savā izjūtās, tik subjektīva ir arī vientulības izpratne un tas, vai izjūtam nepieciešamību pēc vientu­lības vai, tieši otrādi, pārdzī­vojam to, ka esam vientuļi. Katra cilvēka vientulība ir atšķirīga. Ja desmit cilvē­kiem pavaicātu, kas ir vien­tulība, mēs saņemtu desmit dažādas atbildes.

 

- Kuri cilvēki biežāk sū­dzas par vientulību?

- Pieņemts uzskatīt, ka vientulība ir gados vecu cil­vēku vai atraitņu problēma, taču tā nav. Mūsdienās par vientulību ar psihologiem biežāk runā trīsdesmitgadīgi cilvēki, kuri nav atraduši savas otrās puses, un sievie­tes, kas tuvojas 40 gadu sliek­snim, bet kaut kādu apstākļu dēļ nav nodibinājušas ģime­ni un dzemdējušas bērnus. Piemēram, kāda 38 gadus veca sieviete man stāstīja: "Ciemojoties pie precētajām draudzenēm, ar kurām jau kopš vidusskolas laikiem esam bijušas kopā gan prie­kos, gan bēdās, sāku izjust vēsumu. Esmu ievērojusi, ka mani "aizmirst" uzaicināt uz svinībām, dārza svētkiem. Domāju, ka draudzenes no manis baidās, jo viņām ir vīrs un bērni, tikai es esmu viena pati. Jūtos izstumta no savas vides, sabiedrības."

Esmu novērojusi, ka šie cilvēki jūt vilšanos, uzskata, ka dzīve nav izdevusies, lai gan viņi nemaz tā īsti nezi­na, ko grib. Ja 30 - 40 gadu vecumā cilvēks nav bijis pre­cējies vai dzīvojis ar kādu kopā, viņš mīlestībai un at­tiecībām sāk pieiet ar prātu, sāk novērot un analizēt, līdz ar to viņa prasības pret pre­tējo dzimumu paaugstinās, bieži vien - nepamatoti. Kad psihologs jautā, vai viņi paši atbilst tiem kritērijiem, ko izvirzījuši iespējamam part­nerim, viņi ļoti bieži ir spiesti atzīt, ka tie tiešām ir pārāk augsti. Dažreiz ar to pietiek, lai cilvēki aptvertu, ka palaiduši garām iespējamās attie­cības.

Sievietes bieži vien bai­dās no brīža, kad pieaugušie bērni aizies savā dzīvē. Psi­holoģijā to sauc par "tukšās ligzdas" sindromu. Viņas ne tik daudz baidās zaudēt bērnus kā no gaidāmā emo­cionālā "tukšuma". Turklāt jāatceras, ka Latvijā daudzas sievietes bērnus audzina vienas, tā arī neizveidojot ilgstošas attiecības ar vīrie­ti. Viņas visas savas nākot­nes cerības saista ar bērnu, jo domā - viņš taču nekad savu māti nepametīs. Vīrie­tis gan to var izdarīt. Apziņa, ka tu esi kādam vajadzīgs, ir ārkārtīgi spēcīga. Tiklīdz sieviete jūt, ka viņas loma pieaugušo bērnu dzīvē sāk mainīties, viņa nereti pie­ļauj nopietnu kļūdu, mēģinot parādīt, ka ir neaizstājama, vislabākā, kā arī pastiprinot kontroli un kritizējot viņu izvēli. Piemēram, vedekla vai znots nav tik izglītots, neprot tik labi gatavot, neizgludina tik labi kreklu, kā to darījusi viņa. No šā sindroma bieži cieš māmiņu auklētie un lu­tinātie dēli, viņi bieži vien tā arī neapprecas, jo savu vien­audžu vidū nespēj atrast mā­tei līdzīgu sievieti.

 

- Kādēļ daži cilvēki vienatnē jūtas labi, turpretī citus tā nomāc un padara nelaimīgus?

- Cilvēki, kam patīk vientulība, miers, siltums, pastaigas vienatnē vai diva­tā, pieder pie t. s. intravertā, kinestētiskā tipa jeb jūtu cil­vēkiem (kinestētika - viss, kas saistīts ar cilvēka sajūtām - garšu, smaržu un tausti u. c). Viņi var augu dienu vienatnē makšķerēt, sēņot vai pastai­gāties gar jūru. Šie cilvēki vis­pirms domā par sevi, savām izjutām un tikai pēc tam par apkārtējiem, tādēļ viņus ļoti bieži uzskata par egoistiem. Bērnībā kinestētiskā tipa cilvēki ir nekārtīgāki, mazāk kustīgi nekā vienaudži, neraujas ārā pie citiem bēr­niem, bet labprāt limē, veido, zīmē un lasa grāmatas. Viņi kāri uzsūc apkārtējo infor­māciju, vienīgā nelaime, ka no viņiem tā burtiski jāvelk ārā ar knaiblēm. Toties, kad tā izlaužas, viņi var kļūt par izciliem dzejniekiem vai rakstniekiem.

Kad šie cilvēki sastopas ar cita tipa cilvēkiem, kas pasauli tver ar redzi un prie­cājas par visu, ko ir ieraudzī­juši (vizuālais tips), vai satie­kas ar tiem, kam ļoti svarīgs ir tas, ko viņi ir dzirdējuši (audiālais tips), viņiem šķiet,

ka ir sabiedrībā neiederīgi un šajā pasaulē nākuši pār­pratuma dēļ. Tāpēc bieži pieļauj kļūdu - vēloties būt ārpus burzmas un trokšņa, viņi norobežojas, zināmā mēri paši sevi izstumjot no sabiedrības. Ar laiku, sapro­tot, ka sabiedrība viņus ne tikai neaicina pie sevis, bet ir pilnībā aizmirsusi, šo cil­vēku dvēselē notiek liels lū­zums un viņi jūtas atstumti, nevajadzīgi un nemīlēti.

Audiālā tipa cilvēki apkār­tējo pasauli uztver ar dzirdi, tādēļ viņiem ir ļoti svarīgi pastāstīt ģimenei, draugiem vai darba biedriem par savu iekšējo pasauli, pārdzīvoju­miem utt. Ja viņiem šādas izdevības nav, piemēram, partneris ir kinestētiskā tipa cilvēks, šis cilvēks laulībā ju­tīsies ļoti vientuļš.

 

- Vai ir kādas zāles pret vientulību?

- Pats svarīgais ir palīdzēt cilvēkam saprast, ka viņš ar šādām izjūtām pasaulē nav viens pats. Psihologi to ļoti labi apzinās, tādēļ radītas atbalsta grupas cilvēkiem ar vienu un to pašu problēmu, piemēram, interešu un ie­pazīšanās klubi, pensionāru klubiņi. Atnākot uz kādu pasākumu, cilvēks zina, ka te viņš var atrast sev līdzīgi domājošos un jūtošos.

Cilvēkus nevar "pārpro­grammēt", taču, ja kādam šķiet, ka sabiedrība viņu nepieņem, psihologs var pateikt, kāpēc tā notiek, un piedāvāt veiksmīgākus uzve­dības modeļu paraugus. Tos īstenojot, cilvēks var kļūt sa­biedriskāks un veiksmīgāks.

 

Regīna Olševska

 

Katram cilvē­kam jāmeklē savam tipam atbilstoša otrā pusīte. Ja kines­tētiskā tipa vī­rietis apprecas ar audiālā tipa sievieti, kurai svarīgi ir runāt un saņemt at-bildes, viņš var ieslīgt depresijā vai kļūt par darbaholiķi, bet sieviete jutīsies nemīlēta, nesa­prasta un vien­tuļa.

 

Der zināt

■ Kinestētiskā tipa cilvēki ir ļoti emocionāli, viņiem pats svarīgākais ir šā brīža sajūtas. Sajūtu centri saistīti ar ožu un garšu.

■ Audiālā tipa cilvēkam spēcīgāk attīstīts dzirdes centrs, tādēļ viņš lielu uzmanību pievērš skaņām, sarunām. Turklāt viņam ļoti svarīgi ne tikai dzirdēt, bet dalīties informācijā ar citiem.

■ Vizuālā tipa cilvēkiem dominē redzes centrs, tādēļ viņus visvairāk saista tas, kas notiek apkārt, fascinē krāsas un formas.