Nevaru atrast darbu. Latvijas avīze 2008. gada 7.aprīlis.

Uz lasītāju jautājumiem atbild Jauno psiholoģiju centra direk­tore Dace Rolava.

 

- Jau trīs mēnešus mek­lēju normālu darbu. Sūtu CV. Reizēm pavīd cerī­ba — tieku uzaicināta uz interviju — tomēr mani darbā nepieņem. Man ir augstākā izglītība! Tiesa, darbu meklēju citā sfērā, jo savā (pedagoģijā), pāris gadu pastrādājusi, sapro­tu, ka nevēlos darbu tur­pināt. Vēlos administratī­vu darbu. Zinu kā viena šādā kārota vietā pieņēma citu meiteni, vēl studenti, bez diploma. Tiesa, kādus 20 kg vieglāku par mani... . Pār grašiem un veikalā arī negrasos strādāt. Darba intervijās uz jautājumiem atbildu loģiski un cenšos sevi paslavēt. Vēlos inte­lektuālu darbu. Bet kā to dabūt? Kā pareizi likt sa­prast darba devējam, ka es ātri mācos?

        

Dace Rolava: - Šķiet, ka ar jautājuma autores izglītību un zināšanām viss ir kārtībā. Protams, ja ir vēlme preten­dēt uz specifisku amatu un gribas lielāku pārliecību, var pilnveidot sevi dažādos kur­sos - darba devējs centienus mācīties noteikti novērtēs.

Ja raizes sagādā izskats, iesaku pārdomāt apģērba izvēli un izvērtēt, kādu ie­spaidu imidžs varētu atstāt uz citiem, tostarp potenciā­lajiem darba devējiem. Tas taču ir vispārzināms fakts, ka āriene ir cilvēka vizītkar­te. Protams, normāls darba devējs vai personāla atlases speciālists nevērtēs darbinie­ku tikai pēc izskata, taču liela loma ir tam, kādu iespaidu par sevi radām citu cilvēku zemapziņā.

Protams, karjeras dēļ ķer­ties pie drastiskām diētām vai tamlīdzīgām dramatiskām metodēm ir neprāts, taču iespējams izvēlēties, piemē­ram, apģērbu ar odziņu, kas paliks atmiņā pēc darbā in­tervijas gluži tāpat kā darba meklētājas CV. Darba devējs meklē darbinieku, kas spētu sevi pasniegt atbilstoši eti­ķetei, it sevišķi, ja darbs ir ar cilvēkiem. Darbinieks repre­zentē uzņēmumu, kurā strā­dā, vienalga, vai sekretāres vai pārdevējas amatā - gan ar zināšanām un prasmēm, gan ārējo izskatu. Interesantus ieteikumus, kā veidot savu stilu, var at­rast kaut vai sieviešu žurnā­los, nav jau obligāti jātērējas stilista pakalpojumiem. Taču jāņem vērā, ka nepietiek ti­kai ar uzpucēšanos uz darba interviju. Arī ikdienā attiek­smei pret ārieni jābūt rūpīgai - jāturas izveidotajā līmenī. Tas ne tikai dos panākumus darba kolektīvā, bet arī cels pašapziņu - un tas jau ir ļoti būtiski veiksmīgai karjerai.

- Esmu neliela, radoša kolektīva vadītāja. Pati veicu darbinieku atlasi un teorētiski zinu, ka viņi ir profesionāli un piemēroti veicamajiem pienāku­miem, taču tomēr man ir problēma nopietnus darbus un svarīgus lēmumus uzticēt viņiem - lielāko­ties cenšos visā piedalīties un darbus, kas ir sarežģī­tāki vai svarīgāki, paveikt pati. Tas rada spriedzi kolektīvā, jo cilvēki jūt, ka viņiem neuzticos. Arī pati esmu pārguruši, un manu darāmo darbu sa­raksts strauji pieaug. Zūd arī darba kvalitāte, jo viens cilvēks nevar veikt orķestra funkcijas. Kā ie­mācāties uzticēties citiem un paļauties, ka viņi paši ar saviem darbiem tiks galā?

 

Dace Rolava: - Šādiem cilvēkiem raksturīgs uzve­dības modelis, domāšanas veids, ko, pēc NLP metodes, dēvē par procedūras tipa cil­vēku. Šādi cilvēki grib pieda­līties visās norisēs, kas notiek apkārt. Tas ir visai grūti, it sevišķi sfērās, kur prioritāte tomēr ir nauda, - tātad darba attiecībās, jo vienam cilvē­kam ir neiespējami būt klāt katrā notikumā. Ne fiziski, ne psiholoģiski to izdzīvojot. Būtībā šādi cilvēki cenšas ci­tus kontrolēt, iespējams, tikai tādā veidā jūtoties droši paši par sevi. Esmu novērojusi, ka ir daudz šādu vadītāju. Taču procedūras tipa cilvēkiem piemērotākie būtu farmacei­ta, grāmatveža, operatora un tamlīdzīgi darbi, nevis ko­lektīva vadīšana. Vadītājam jābūt ar globālu, plašu redzē­jumu, citādi nav iespējams plānot un realizēt mērķ­tiecīgu darbību, jo vadītājs sadrumstalo savu enerģiju darbos un situācijās, kur tas ir pilnīgi nevajadzīgi. Šādi cilvēki parasti ir darbaholiki. Es ieteiktu atrast iemeslu, kas ir pamatā šādai tieksmei kontrolēt visus procesus, un to atrisināt. Protams, to nav iespējams izdarīt ne ar rakstu presē, ne padomu rokasgrā­matas palīdzību - galveno­kārt tas ir individuāls darbs ar sevi. Ideāli, ja iespējams lūgt speciālista, piemēram, psihologa palīdzību.

Jāsaprot - labam vadī­tājam nav jābūt spējīgam perfekti izpildīt visus dar­bus, piemēram, pasākuma režisors nevar vienlaikus būt orķestra diriģents, aktieris un biļešu tirgotājs. Režisors plāno, dod padomus, skatās no malas un saka, kas kam jādara. Katra cilvēka uzve­dības tips ir viņa domāšanas procesa gala rezultāts un ar to ir iespējams strādāt, apzi­noties problēmas saknes.

 

Sagatavojusi INGA MELBERGA