Māte no akas ūdeni nes. Žurnāls 36,6 2010. augusts.

Bieži gadās situācijas, kurās cilvēks pats sevi grūž postā un ļoti cieš, taču aptvert savu saistību ar šīm sekām nespēj. Tuvinieki meklē iespējas viņam palīdzēt, bet visas pūles nereti atsitas kā pret sienu. Hipnopsihoterapeite Dace Rolava aicina šādos centienos būt uzmanīgiem, lai glābjamā vietā nenonāktu paši glābēji.

"36,6 "C maija numurā izlasīju rakstu Skatīties filmu aizvērtām acīm par naidā pārtapušu pāridarījuma sajūtu -jauna sieviete mocījās neno­kārtotās attiecībās ar tēvu. Biju pārsteigta, ka šo emociju negatīvo iedarbību iespējams pārtraukt ar samērā vienkāršu metodi: vispirms domās atdzīvina kādu traumējošu situāciju uz iedomāta ekrāna, tad ar vizualizētu televīzijas pulti izdzēš traumējošo ierakstu no zemapziņas.

Gribēju to ieteikt arī savai mammai. Mums ar brāli sāpīgi redzēt, kā viņu beidz nost naids pret savu vīru - mūsu tēvu. Oficiāli abi nav šķīrušies, joprojām mitinās vienā dzīvoklī, bet katrs savā istabā. Ēd atsevišķi, nesarunājas. Vecāku vidū īstas saskaņas nav bijis, bet pēdējos gados mammas iedomas kļuvušas slimīgas. Tas, kopš sevi atceros, dzen izmisumā arī mūs, jo redzam, ka nepārtrauktā tēva zākāšana bojā viņas veselību. Katra viesošanās pie vecākiem rada nervu spriedzi. Tēvam no mammas izdevies psiholoģiski norobežoties. Turpretī mamma, ignorēdama labos nodomus, ar kādiem turp ierodamies, jebkuru sarunu pārvērš par vīra apliešanu ar dubļiem. Nesaņēmusi atbalstu, aizvien vairāk uzvelkas. Rimstas tikai tad, kad savaldīšanos zaudē arī kāds no mums.

Braucam prom kā salauzti. Žēl ne tikai mammas, bet arī sevis. Jūtamies vainīgi, ka nespējam neko mainīt.

Kad mammai parādīju rakstu par televizora terapiju un ieteicu šo metodi pamēģināt, viņai uznāca histērijas lēkme: ko, jāārstējas man, nevis viņam?! Jūs, kam esmu ziedojusi savu mūžu, sametušies uz vienu roku ar nelieti, kurš sabojājis visu manu dzīvi?!

Varbūt varat ieteikt kādu racionālāku veidu, kā palīdzēt tādiem, kuri savu nelaimi neapzinās, tāpēc virtuālu televizora pulti noteikti rokās neņems?

Ar cienu - Alita

Šādas uzvedības pamatā varētu būt ieilgusi atka­rība no otra cilvēka.

Tādu mēdz veidot ļoti plaša izjūtu gamma - pārāk liela bijība, greizsirdība, aizvainojums, kas, dažādu iemeslu dēļ deformējoties, pārtop slimīgās bailēs zaudēt uzmanības piesaistes objektu. Cenšanās to par katru cenu noturēt allaž ir kopā ar neuzticēšanos, kas mudina otru vērot, uztraukties, kontrolēt, ignorējot viņa tiesības uz privātās terito­rijas neaizskaramību. Dzen meklēt aizvien jaunas iespējas atgādināt viņam par savu esamību. Ne par ko nebaidīties nav iespējams, un visi esam no kaut kā atkarīgi. Pamats satraukumam ir tad, ja bailes otru zaudēt sāk traucēt normāli dzīvot: mamma visu nakti neaizmieg, gaidīdama pieaugušo dēlu no diskotēkas, sieva ielaužas vīra intīmajā teritorijā, kontrolējot viņa saraksti un maku.

Var teikt arī tā: atkarības dzimst no pārāk lielas mīlestības, kas veido bailes. Bet bailes rada vajadzī­bu pēc kontroles.

Visbiežāk šādās situācijās notiek iežēlināšana: ja būšu cietēja - nenovērtēta, pazemota, salauzta -, varu cerēt uz papildu ievērību. Taču iztēles zīmētās, visbiežāk realitātei neatbilstošās ainas organismā rada reālas psihosomatiskas reakcijas - paaugstina asinsspiedienu, izraisa problēmas ar aknām, žultsvadiem, nierēm, izsit no līdzsvara hormonu darbību, bojā reproduktīvo veselību. Sāk trūkt enerģijas.

Tas, kurš pasauli izjūt gaišās krāsās, spēj gūt vaja­dzīgo dzīves sparu no dabas, no Visuma, bet tādam, kurš pilns negatīvisma, aizdomu un agresivitātes, enerģijas rezervju atjaunošana ir apgrūtināta. Tās krājumu papildināšanai nereti notiek neapzināta pieslēgšanās otra dzīvības spēkam. To sauc par enerģētisko vampīrismu.

Taču šāds modelis var darboties tikai tad, ja izvei­dojusies abpusēja enerģētiskā saite - viens pieslē­dzas, otrs tam ļaujas.

Emociju izvirdumā - malciņš gaisa

Rodoties apstākļiem, kas šo neveselīgo sasaisti sašķoba, - aprakstītajā gadījumā to panākusi tēva norobežošanās - tiek meklēta otrreizējā izdevība. Māte pat necenšas rast alternatīvu enerģijas nova­dīšanai sev vai līdzcilvēkiem izdevīgās izpausmēs. Nedomā, kā sevi nodarbināt, atrast citas attiecības vai iesaistīties kādā aktivitātē - viņas uzmanība joprojām vērsta tikai pret vīru. Ja viņš uz demons­trējumiem - ak, es - cietēja un nabadzīte, ka dzīvoju kopā ar tādu briesmoni vairs nereaģē, tādējādi pieeju savai enerģijai noslēdz, mamma šo uz aizdomīguma, greizsirdības un deformētas mīlestības radīto baiļu pamata izveidoto saiti mentāli pārmet uz bērniem. Bet tas nozīmē objektīvu vajadzību katrā tikšanās reizē viņus ar savu izturēšanos izsist no līdzsvara,

Atkarība visbiežāk rodas tad, ja aizmirstam - viss ir pārejošs un neko nav iespējams paturēt. Kāda nozīme krampjainās bailēs turēt ciet otra brīvību, savu mantu, stāvokli sabiedrībā, ilūzijas?

vismaz uz mirkli pamodinot agresivitāti vai dus­mas, jo ikvienā emocionālā pacēlumā ar spēju šļā­cienu nāk laukā koncentrēta enerģija. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai vampīrs uz mirkli justos kā ievilcis malku svaiga gaisa.

Tas, pēc kādiem likumiem un kādā pakārtojumā darbojas šie mehānismi mūsu neredzamajā pasau­lē, joprojām nav līdz galam izpētīts.

Tev taisnība - no tava viedokļa raugoties

Enerģētiskā vampīrisma gadījumā vairs neder metodes, ar kurām ierakstus zemapziņā var izdzēst pats. Mentālajam postījumam, kas skāris šo sievieti, jau nepieciešama kvalificēta speciālista palīdzība. Tāda, kuras iespaidā mainītos ne vien cilvēks, kurš apzinājies savu nelaimi, bet arī otrs, ar kuru šī saite jāsarauj. Jo nav šaubu, ka šo atkarību radījuši abpu­sēji iemesli. Taču līdz nepieciešamībai pēc šādas palīdzības katram jānonāk pašam. No piedraņķētas akas diemžēl iespējams pasmelt tikai sasmakušu zampu. Ja apzinies, ka vajadzīgs dzidrs ūdens, var vai nu nolaisties lejā un aku iztīrīt, vai turpināt vai­manāšanu, ka visi ūdeņi piesārņoti.

Mēģinot ārstēt slimo, kas tam stūrgalvīgi preto­jas, palīdzēt gribētāji paši nemanot var pārvērsties par līdz atkarīgajiem - iesaistoties abpusējā ener­ģijas apmaiņā, kļūt tikpat slimi. Lai tas nenotiktu, labāk mammai atvēlēt tiesības savu ceļu izvēlēties pašai. Arī iespēju būt slimai. Netērēt nervus, strīdos mēģinot viņai kaut ko pierādīt, bet ar mīļumu sirdī turpināt apciemojumus, it kā nekas nebūtu noticis, piedāvājot aizvien jaunas iespējas tikt pie pozitī­viem iespaidiem. Viņai saprotamos veidos atgādi­nāt: maini domāšanu, mainīsies apkārtne!

Mammu, nūjo! Re, cik daudzi tagad to dara! Prāts priecīgāks, veselība uzlabojas. Un uzdāvināt viņai nūjas.

Mammu, mēs tev atvedām jaunu DVD - ļoti laba filma. Par mīlestību. Negāciju plosītajiem melodrā­mu skatīšanās ir ļoti ieteicama, jo līdz pārdzīvojums ļauj sastapties un saplūst ar pozitīvām emoci­jām - mīlestību, piedošanu, ziedošanos. Zemapziņa jau nešķiro, kas noticis filmā, kas īstenībā, - ja tā tumsas pārblīvētā telpā iekodē gaismas stariņu, tam kaut kad jāizlauzās arī kādā attieksmes niansē pret pašas dzīvi.

Bērniem svarīgākais ir nepieļaut enerģētisko saslēgšanos ar viņas negatīvismu.

Liecinājums, ka tas izdevies? Māte nikni virza sarunu ierastajā sānceļā, taču tas neraisa ne mazāko satraukumu - nav vēlēšanās nomierināt, pārliecināt, kaut ko iestāstīt. Saprotot, ka cilvēks, visticamāk, vairs nemainīsies, uzbrukumus tēvam uzmanīgi, aktīvi, ieinteresēti noklausīties, bet tad atbildēt: jā, māmiņ, es piekrītu, ka, no tava viedokļa raugoties, šādas pretenzijas pret tēvu var būt. Taču sanesumu, ko izveidojusi jūsu attiecību pieredze, man nav pa spēkam mainīt, jo esmu gan tava, gan viņa meita.

Ja skaidri redzams, ka viņai nedz pozitīvā uzklau­sīšana, nedz atbrīvošanās no sakāpinātajām emoci­jām, tās izrunājot, nav nepieciešama, jo izturēšanos nosaka vienīgi enerģijas bads, stingri jānorāda: ja tūlīt nemainīsi sarunas tematu, es (vai mēs) brauk­sim prom. Un to izdarīt. Lai pēc tam plosās. Lai meklē iespējas, kā tikt vaļā no sprādzienbīstamās bagāžas sevī.

Atstāt vietu savām kļūdām

Bērniem galvenais ir neielaist sevī vainas sajūtu par vecāku nespēju sakārtot savas attiecības. Ja pēc

viesošanās pie mammas radies satraukums, viņiem pašiem jāpastrādā gan ar televizora pults metodi, gan apgūstot vēl kādu pašsakārtošanās paņēmienu.

Ļoti svarīgi nesākt ķidāt vecāku dzīvi, izsverot katra vainas pakāpi tajos sarežģījumos, ko viņu attiecības radījušas. Vecāki ir divi svešinieki, kas tikai izpildījuši Radītāja uzdevumu ievest šajā pasaulē jaunu dzīvību. Tas, ka vīrietim un sievietei visu mūžu kopā jābūt laimīgiem, ir tikai skaista cerība un liekulīgs stereotips.

Taču jāsaprot, ka pilnīgi citādas ir bērnu un vecā­ku attiecības - tēvs, māte un bērns ir saistīti karmiski, un šī radniecība mūžības audeklā veido kopīgu rakstu, lai cik šāds sapludinājums patiktu vai šķistu aplams.

Lūkojoties savas ģimenes uzvedības modelī un saskatot tajā vecāku kļūdas, bieži nosolāmies: es nemūžam tā nedarīšu. Rīkojamies citādi, bieži pat pretēji, tomēr nesaprotam, kā tā var būt - rezultāts iznāk tieši tāds pats.

Tāpēc jāmācās lūkoties pāri visdramatiskākajām barjerām vecāku attiecībās ar dziļu iecietību, lai varētu ieraudzīt tajās labo, kas neapšaubāmi bijis, un apzināties sevi kā tieši šīs pieredzes tālāk nesēju. Negatīvo nenosodīt, tikai nosaukt vārdā, lai būtu skaidrībā, uz kādiem grābekļiem pašiem draud paklupšana. Nepieļaut vecāku kļūdas, lai izbrīvētu vieta savām...

NO ENERĢĒTISKĀ KAITĒJUMA

1. Rodoties neparedzētai konflikta situācijai, domās norobežoju sevi no dialoga partnera ar augstu stikla sienu, kādas mēdz būt sabiedriskās iestādēs, ar plaukstu noglāstu tās vizualizēto virsmu.

Komunikācija turpinās, bet sarunu biedra vārdu nevēlamā enerģētika mani vairs emocionāli neskar. Savu daļu saglabāt tīru vai piesārņot ar tādu pašu attieksmi kā otrs - tagad tā ir tikai mana izvēle.

2. Briestot konflikta situācijai, pasperu soli atpakaļ, it kā izkāpjot ārā no situācijas. Domās sarunu biedru ielieku rāmī, tad ar roku pabīdu to no sevis prom. Prātā situācija tiek ierobežota, rokas kustības brīdī zem­apziņa to nofiksē un iekodē disociēti, ārpus sevis. Emocijas neiekodējas un vairs neskar. Tālāk var mierīgi turpināt sarunu, izmatojot formulu: jā,

I piekrītu - no tava viedokļa raugoties, tev ir taisnība.

3. Sasprindzinājuma dienās atrodu vismaz 15 minūtes brīva laika. At­slābināti atsēžos un, lūkojoties degošā svecē, novirzu domas uz izjū­tām plakstiņos, kamēr tie kļūst gurdi. Iztēlē saglabāto liesmu aizvērtām acīm lēni virzu sev apkārt, veidojot sargājošu gaismas lauku. Grimstot aizvien dziļākā meditācijā, atbilstoši savai iztēles spējai izsekoju negāciju pārvērtībām, degšanas laikā transformējoties par siltumu. Tas pamo­dina zemi, no kuras izdīgst puķe, sakrāj rasu, kas iztvaikodama nonāk mākonī un nolīst pār zemi.

Tā ir jebkurā diennakts mirklī sarūpējama enerģētiskā aizsardzība, kurai ne sadzīviskas negācijas, ne vampīriski pieslēgšanās mēģinājumi netiek cauri.

Selga Amata