Lietas ķermenī – rekreatīvā psihokatalīze jeb somatopsiholoģija.

Lietas ķermenī – rekreatīvā psihokatalīze jeb somatopsiholoģija.

Senie ķīnieši to sauca par “ci”, indusi “prana”, Freids to definēja kā “libido”, ekstrasensi to dēvē par “bioenerģiju”. Šī noslēpumainā substance koncentrējas vēderā, kad cilvēks izjūt bailes, rokās rodas svina smagums, ķermeni pārplūdina niknums. Atliek tikai satraukties, kad jau šis neredzamais spēks, kuru var nosaukt par substanci “siltums - smagums”, cilvēkam liek savilkties čokurā (bēdās) un “atvērties” (priekos). Vai gan tāpēc nerunā, ka nemiers - galvā, trauksme - sirdī, bailes - vēderā?

Mēs gribam pierādīt, ka daudzu slimību iemesls jāmeklē cilvēka psiholoģiskajā stāvoklī, kuru nevar koriģēt ar medikamentiem. Jā, un kādēļ gan organismu apgrūtināt ar tabletēm, ja ir labāks paņēmiens - iemācīties pierastos tēlos formulēt savu problēmu un tādā veidā atklāt slimības cēloni, tās izraisītāju.

Sajūtu uzkrāšana apziņā tiek apzināta kā lietas ķermenī. Trauksme, kura traucē nodoties saldam miegam, okupē pieri un ir līdzīga biezai, tumšai masai. Dusmas ar spīdīgām tērauda lodītēm bombardē deniņus, radot sāpes locītavās. Apvainojums pelēkos kamolos koncentrējas piena dziedzeros. Tāda fizisko un psihisko procesu simbioze ir ļoti kaitīga. Lūk, tā arī visi pārdzīvotie pāridarījumi pārveidojas par krūts vēzi, kuņģa čūlu vai sirds slimībām.

Ķermeņa uzbūves tips nosaka, kurā vietā mēdz būt sāpju sajūtas. “Kvadrātveidīgajiem, kuriem piemīt tieksme pēc pilnīgas situācijas kontroles, un kuriem patīk uzņemties tā pavairāk atbildības, pat tad, kad viņiem par to nejautā, negatīvās sajūtas koncentrējas sprandā. “Garie un tievie ” krūtīs glabā apvainojumus, no kā daļēji arī staigā saliekušies. “Resnajiem un plikpaurainajiem” visgrūtāk tikt galā ar vientulību: šķiroties ar tuvu cilvēku viņu sirds sadalās gabalos.

Protams, uzreiz jau maza sēkla nekļūst par lielu rāceni ar zaļojošām, kuplojošām lapām. Ne jau uzreiz slimības kļūst neizdziedināmas, bet tās sākas no nevērības, kļūstot par neizmērojamu ļaunumu. Arī kaislības dvēselē rodas no neliela cēloņa, ja tās netiek iznīcinātas, tās rada neizmērojami lielu dvēseles apjukumu. “Maldās tas, kas domā, ka ķermenis dzīvo savu dzīvi, neatkarīgu no mūsu domām, noskaņojuma, pārdzīvojumiem. Apziņa ir miesiska, katra ķermeņa daļa - tā ir apziņas daļa.”

Daudzi pret savām sajūtām izturas nevērīgi vai agresīvi: “Dod prettriecienu!” Vai gan jūs varat iedomāties vēl netālredzīgāku izturēšanos? It kā lieta būtu sajūtās kā tādās, bet ne tajā, kas tās izraisa. Šņabis, trankvilizatori un visi citi veidi, kā izbēgt no realitātes, tikai noved pie hroniskām ciešanām, to izplatīšanos apkārtējos. Akmeņi krūtīs kļūs arvien blīvāki, kamoliņi pierē - arvien samudžinātāki.

Praktiski visi emocionālie stāvokļi ir atgriezeniski, katrs pats var izvēlēties, ar kādām sajūtām viņam dzīvot. Vienkāršojot, vajag nomierināties, atjaunot spēkus. Tas būs tik rezultatīvi, cik ātri mēs uzdosim jautājumu: vai nav pēdējais laiks dusmas nomainīt pret žēlsirdību, apvainojumu pret piedošanu? Vai nav pienācis laiks pret sevi un apkārtējiem izturēties radoši, atrodot jaunus problēmu atrisināšanas paņēmienus?

Mūsu dzīves saturu var noteikt nauda, proti, tās daudzums, vai arī spēja izvairīties no saskarsmes ar vientulību. Vai arī prestižs auto, kurā vizinās saimnieka cepure. Kaut gan galvenais ir tas, ko mēs pārdzīvojam un kādas sajūtas ir mūsu ķermenī.

Kur radies termins “psihokatalīze”?

Autors ilgi domāja par savas metodes kvintesenci.

Vai tas ir darbs ar sajūtām ķermeņa līmenī (darbs ar sajūtām ķermenī - somatopsihoterapija)?

Vai būtība ir tajā, ka ar šo metodi ir iespējama pretēji darbojošos psihisko procesu apstādināšana, veicinot sajūtu priekšmetiskošanu, kas saistītas ar pārdzīvojumiem, tādā veidā realizējot “psihostatisko pieeju”?

Vai arī tas, ka katram pārdzīvojumam atrodas sava vieta noteiktā ķermeņa daļā (“topopsiholoģija”, “somatopsiholoģija”)?

Vai arī īpatnība ir tajā apstāklī, ka tiek likts akcents uz psihoenerģētiskajām parādībām, īpašu uzmanību pievēršot siltuma – smaguma sajūtu sadalījumam (enerģētiskās sajūtas) ķermenī (“psihoenergoterapija”)?

Pārlūkojot visus specifiskos iespējamos metodes noteikšanas variantus, autors secinājis, ka viņa pieejas kvintesence ir kaut kas cits: konkrēti simptomogēzes procesu atjaunošana.

No šejienes radies nosaukums “rekreatīvā psihokatalīze”. Šis intriģējošais nosaukums ir izdomāts tādēļ, lai pievērstu konservatīvo kolēģu uzmanību unikālajām “pozitīvo sajūtu atjaunošanas terapijas” problēmu risināšanas iespējām, kas saistītas ar emocionālajiem pārdzīvojumiem un kompleksajām problēmām.

Organisma iekšējā un enerģētiskā stāvokļa apzināšanās notiek īpašā priekšmetiskā formā. Pārdzīvojumi, kuri rodas īpašas pacienta aptaujas rezultātā, tā apziņā atrodas kā priekšmeti, kā “lietas ķermenī”. Darbs notiek ar vizualizācijas pieslēgšanu. Tajā pacients iepazīst personīgajā ķermenī esošo psihisko struktūru sabiezējumu un apvienojumu, kā arī atskaitās sev par to, kādā veidā šī apvienojuma “nešana” izjauc viņa sajūtu dabiskās kontūras, veidojot divkāršu “pilnīguma – tukšuma” sajūtu. Piemēram, aizvainojums krūtīs, kur sajūtams smagums, karstums, “koma”, “atņem” rokas, kur jūtams aukstums, tukšums, slābums.

Kad sekmīgi realizējas diagnosticējošā fāze un diagnoze ir skaidra ne tikai konsultantam, bet arī pašam pacientam, pie tam daiļrunīgā priekšmetiskā, plastiskā formā, konsultants ir gatavs lēmuma pieņemšanai par atrasto sabiezējumu, kas izjauc psihoenerģētisko sajūtu dabiskās kontūras.

Par atrisinājumu visbiežāk kļūst lēmums nomierināties, tas ir, ļaut izšķīst kā pirmatnējai sajūtai, kurā investēt tālāku enerģētiku tika atzīts neperspektīvi, tā arī otrreizējai sajūtai, kura izpilda sasaistes, sargājošas funkcijas. Kā rezultāts veidojas stāvokļi, kuri raksturojami ar vienmērīgu siltuma, smaguma, patīkama piepildījuma sadalījumu organismā.

Asimilējoties smagumam ķermenī, tas pārvēršas par viegluma, miera un brīvības sajūtu. Tādā veidā stāvoklis nonāk “nulles līmenī”. Cilvēks jūtas kā no jauna piedzimis.

Ar šo brīdi spēkā stājas visi ortodoksālās psihoterapijas kanoni, kuri sauc pacientu pašrealizēties, konstrukīvi risināt aktuālas dzīves problēmas, pie sava dzīves veida un stila meklēšanā, kas atbilstu viņa ķermeņa un ģenētikas uzbūvei un dzīves situācijai u.c. Tādā veidā, psihokatalīze neatceļ indivīda dzīves aktuālo problēmu risināšanu, bet piedāvā saprātīgi risināt šos jautājumus no tagad sasniegtā pirmatnējā miera stāvokļa.

Topopsiholoģija.

Lai izprastu, kā psiholoģiskie sabieējumi koncentrējas ķermenī izskatīsim to topogrāfiski.

Vienām un tām pašām sajūtām var būt dažādi līmeņi. Sabiezējums jeb energījs koncentrācija izsauc tukšuma sajūtu citā ķermeņa daļās. Piemēram, smaga (kā akmens), piepildīta sirds radīs tukšuma sajūtu rokās. Tukšuma sajūta rokās rada “apzagšanas” sajūtu, tā var novest pie fiziskas saslimšanas – roku tirpšanas, plecu un locītavu sāpēm. Ja mūsu sajūtas (enerģija) sāk koncentrēties (biezēt), tas, protams, izraisa šīs tukšuma sajūtas. Tās var pavadīt vēsuma, aukstuma, akmens vai kāda cita priekšmeta vai izjūtas kopums. Mēs tā arī uzdodam jautājumus: “Kur” un “Kas” – liels , mazs, gaišs, tumšs, viegls, smags.

Tad seko psiholīzija – sajūtu (sabiezējuma, smaguma vai kāda konkrēta “priekšmeta” izliedēšana. Tā, protams, notiek, sabiezējumu izšķīdinot, saskaldot, sasmalcinot. Darbs tiek papildināts ar vizualizāciju, sajūtu un darbības aprakstu. Šāds darbs tiek veikts trīs posmos:

1)    pirmatnējā sajūta;
2)    otrreizējā sajūta;
3)    izsētā, izkliedētā – harmonijas, līdzsvarošanas sajūta.

Pirmatnējā sajūta – smaguma, sablīvējuma sajūta – tas ir starpposms, enerģija, kura jāizkaisa, jāizkliedē pa ķermeni. Otrreizējā sajūta – aizturētie vārdi, neizteiktās domas, aizvainojumi, greizsirdība. Izkliedēšana – harmonijus un viegluma iegūšana, enerģijas novirzīšana trūkstošajās – tukšajās vietās. Piepildīšanās un līdzsvarošanas brīdis.

Mūsu fizioloģijā ir divas – smadzeņu un ķermeņa – domāšanas. Protams, ka šī metode – sabiezējumu, enerģijas izkliedēšana – pieskaitāma pie holestiskās medicīnas.

Mums jāpieņem, ka ķermenis ir viens vesels!

Dace Rolava