Kas ir NLP? Žurnāls Psiholoģija mums 2005. gada janvāris.

Nav apstrīdams, ka atslēga jebkurai zinātnei ir jautājuma zīme; jautājumam: “Kā?” jāpateicas par vairumu lielo atklājumu.

Onorē de Balzaks.

Zināšanas par to, kādām ir jābūt lietām, raksturo gudru cilvēku;

zināšanas par to, kādas lietas ir patiesībā, raksturo pieredzējušu cilvēku;

toties zināšanas par to, kā tās mainīt uz labo pusi, raksturo ģeniālu cilvēku.

Deni Didro.

 

Neirolingvistiskā programmēšana- tā ir zinību, zinātnes joma, kas pēta cilvēku subjektīvo pieredzi, kas nodarbojas ar tās aprakstošās valodas izveidošanu, kas izskaidro pieredzes mehānismus un to modelēšanas veidus, lai pilnveidotu un nodotu atklātos modeļus citiem cilvēkiem. Pats pirmais NLP nosaukums bija “Metazināšanas”, tas ir- zinātne par to, kā izveidotas mūsu zināšanas un pieredze.

Nosaukumā “NLP” “Neiro” norāda uz to, ka cilvēka pieredzes aprakstīšanai nepieciešams zināt un saprast “smadzeņu valodu”- tos procesus neironu līmenī, kas atbild par informācijas glabāšanu, apstrādi un nodošanu tālāk. Īpašus panākumus NLP ir sasniegusi iekšējās uztveres uzbūves izpratnē.

“Lingvistiskā” pasvītro valodas svarīgo nozīmi, lai aprakstītu domāšanas un uzvedības mehānismu īpatnības, kā arī komunikācijas procesu organizāciju.

“Programmēšana” nosaka domāšanas un uzvedības procesu sistēmiskumu: grieķu valodā “programma” nozīmē “precīza soļu secība, kas vērsta uz kaut kādu rezultātu sasniegšanu”.

Tādējādi šis nosaukums norāda uz to, ka NLP attiecas pret dzīvi un cilvēku subjektīvo pieredzi kā pret sistēmiskiem procesiem, kam ir sava struktūra. Tieši tas padara iespējamu to izpēti un tās labākās pieredzes noteikšanu, ko mēs bieži saucam par intuīciju, talantu, dabas dotu dāvanu utml.

 

Lai arī cik daudz nodarbotos ar NLP, vienalga, paliksi cilvēks.

Deivids Gordons

 

NLP var uzskatīt gan par zināšanu zinātnisku nozari, gan arī par mākslu, jo var būt izpausta gan praktisko instrumentu un tehnoloģiju līmenī, gan arī garīgajā līmenī. NLP, izejot no koncepcijas par saprāta, ķermeņa un gara vienotību, balstās uz pieeju cilvēka pieredzes izpētei kopumā.

NLP radās, pamatojoties uz to cilvēku savstarpējo sadarbību, kas pētīja ģeniālo psihoterapeitu darba pieredzi- Fricis Perlzs, Virdžīnija Satira, Miltons Eriksons. Par NLP dibinātājiem uzskata Džonu Grinderu (PhD)- profesionālu lingvistu un Ričardu Bendleru (vēlāk PhD)- psihologu un matemātiķi ar neparasti plašu interešu loku.

Tāpat pie NLP līdzautoriem var pieskaitīt arī Lesli Kemeroni, Džudīti Delozjē, Deividu Gordonu, Robertu Diltsu, Frenku Piseliku. Pašreiz norit NLP izteikta attīstība, parādās aizvien jaunas un jaunas izstrādnes, pieaug līdzautoru skaits.

Kā patstāvīga integratīva zinātņu nozare, ietverot sevī visu labāko (no lietišķā redzes viedokļa raugoties), NLP izauga no dažādiem praktiskās psiholoģijas modeļiem. Iesākumā NLP bija visai eklektiska, bet ar laiku ieguva varenu metodoloģiju, kas daudzviet balstās uz Gregorija Beitsona epistimoloģiju un viņa transformu teoriju, uz darbiem par saprāta ekoloģiju, uz komunikāciju teorijām, kā arī uz Bertrana Rasela loģisko tipu teoriju.

NLP pirmajā attīstības posmā sākās ar Frica Perlza, geštaltterapijas dibinātāja, modelēšanu, ņemot vērā visas geštaltpsiholoģijas galvenās pieejas un principus. Tāpēc tas, kā NLP skatās uz uzvedības un domāšanas šabloniem, visai lielā mērā ir saistīts ar geštalt metodi. Vēl par vienu “modeli” bija pazīstamais hipnoterapeits Miltons Eriksons, kas savā darbā izmantoja īpašus lingvistiskos paternus, kas radīja dažāda dziļuma transa stāvokli. Džons Grinders sasniedza doktora grādu lingvistiskā, izmantojot Noama Homska darbus, tāpēc kļūst pilnīgi saprotams, kāpēc pie NLP zinātniskajām saknēm ir jāpiepulcina arī vēl lingvistika. NLP autori vadījās no idejas, ka subjektīvās pieredzes iekšējie procesi atainojas runā un lingvistiskajās struktūrās.

Bez tam pie NLP zinātniskajiem pamatiem var pieskaitīt uzvedības psiholoģijas izstrādnes, kuru dibinātājs ir krievu akadēmiķis A. P. Pavlovs ar savu nosacītās reflektorās darbības izpēti. NLP pētnieki savu uzmanību fokusēja nevis uz nosacījuma un beznosacījuma refleksu mehānismu izpēti, bet gan uz to atšķirībām un ārējo stimulu (trigeru) izpēti, kas palaiž doto konkrēto refleksu. Šo tēmu NLP sauc par “Enkurošanu”. Tāpat tika izmantoti daži modeļi, kurus bija izstrādājuši uzvedības psihologi. Tā, piemēram, T.O.T.E. (Karls Pribrams u.c.) ir adaptēts NLP kā veids, kā aprakstīt uzvedības un domāšanas stratēģijas. NLP dibinātāji ir gājuši tālāk par uzvedības psihologiem, kas salīdzina mūsu iekšējo pieredzi ar “melno kasti”; viņi pavirzīja cilvēka pieredzes izpēti, kā arī izpratni par to, kas atrodas “pie ieejas” (no ārējās pasaules mums pienākošā informācija), un kā tas ir saistīts ar “izeju” (kā apstrādātā informācija

realizējas ārējā uzvedībā, komunikācijā). NLP pētnieki pamēģināja ielūkoties šajā “melnajā kastē” un atklāja vissīkākās cilvēku pieredzes sastāvdaļinas- submodalitātes, kas mikrolīmenī pieļauj aprakstīt tā struktūru. Submodalitāšu teorija ļāva aprakstīt stāvokļu atšķirību un piedāvāja ceļus, kā sekmīgi uzturēt šos vajadzīgos stāvokļus un to izmaiņas. Uz tā pamata tika piedāvāts subjektīvās pieredzes mikroapraksts un izskaidroti daudzi uztveres fenomeni un efekti.

Var teikt, ka NLP pamatā ir kognitīvās zinātnes. Izstrādājot mākslīgā intelekta modeļus, kognitīvisti, piedāvājot dažādus atmiņas funkcionēšanas un domāšanas modeļus: hologrāfisko, sinerģētisko un daudzus citus, paplašināja izpratni par to, kā ir uzbūvēts pats galvenais biokompjūters- cilvēka smadzenes. NLP sākas ar jautājumu: kā mēs organizējam paši savu pasaules modeli, uz kura veidojam savu uzvedību? Tāpēc kognitīvistu darbi tika izmantoti, lai izprastu, kas ir domāšanas stratēģijas un kā notiek kognitīvo karšu veidošana.

Attīstības gaitā NLP pieskārās jautājumiem, kas atrodas eksistenciālās psiholoģijas izpētes jomā. Kā misijas apziņa (augstākā sūtība) iespaido visu cilvēka dzīvi? Kā izpratne par personīgo savdabību (“Es koncepcija”) ir saistīta ar pašrealizācijas iespēju? Kāda ir pārliecināšanas struktūra? Kāda ir atšķirība starp cilvēka uzvedību un nodomiem? Atbildot uz šiem jautājumiem, NLP cilvēki ir radījuši instrumentus, kas ļauj mainīt vērtību hierarhiju un pārliecināšanas struktūru, lai sasniegtu harmoniju pats ar sevi un apkārtējo pasauli.

Pēdējos gados NLP izpētes jomā tika ieslēgtas arhetipiskās psiholoģijas idejas. Jau Karls Jungs, lai aprakstītu personības un uzvedības, kas izskaidro noteiktus savstarpējās uzvedības tipus starp cilvēkiem, piedāvāja arhetipisko tipoloģiju. Šīs idejas ir arī daudzu, t.s., “portreta” pieeju pamatā, piemēram, Izabellas Maiersas un Katrīnas Briggs metodikās, socionikā utt. Sākumā arī paši NLP izveidotāji ieveda savus kompleksos uzvedības paternus. Ir zināmas Virdžīnijas Satiras kategorijas “plakaters”, “blaimers” un tml. Vēlāk, sadalot sīkāk Satiras kategorijas, Junga, Maierss un Briggs arhetipus, pētnieki mēģināja sadalīt arhetipus sastāvdaļās, runājot metaforās, izdalīt tās notis, ar kuru palīdzību tiek būvēti visi akordi un secīgumi. Tā NLP izkristalizējas tēma “metaprogrammas” un tika attīstīta dinamiska pieeja ērtākai un praktiskākai tipoloģijas pielietošanai. Bāzes metaprogrammas ļauj ne vien statiski radīt “portretu”, bet arī veidot metaprogrammas “profilā” un izsekot tā maiņām tieši saskarsmes laikā ar cilvēku vai arī strādājot ar tekstu.

NLP zinātniskās saknes stiepjas arī sistēmu teorijā, kā arī sistēmiskās domāšanas principos. Tieši ar sistēmisko principu pielietošanu ir izskaidrojama tādu NLP tēmu izstrāde, kā daudzskaitlīgais apraksts (bāzes modelis- trīs pozīciju apraksts, D. Grindera un D. Delozjē darbs), T.O.T.E., S.C.O.R.E., S.O.A.R.- “rubika kubiks”  NLP modeļu attīstība (R.Diltsa darbi), ko izmanto mūsdienu NLP, lai aprakstītu daudzveidīgo pieredzi, dažādu tehniku un tehnoloģiju struktūru izpratni, lai veidotu izmaiņu stratēģiju.

Integrējot un attīstot visefektīvākos modeļus un tehnoloģijas, NLP guva lielas pielietošanas iespējas komunikācijās, apmācībā, mākslā, radošajā darbā, terapijā, biznesā un organizētā konsultēšanā- visur, kur visintensīvāk tiek izmantoti cilvēka domāšanas un uzvedības resursi.

 

Nedaudz par NLP izveidošanas vēsturi.

Cilvēcei tuvinoties labākai dzīvei, ir vajadzīgi gudri, izglītoti cilvēki; tādu cilvēku skaits aizvien pieaugs, līdz viņu būs vairākums.

Antons Čehovs.

Roberts Diltss, Džudīte Delozjē, Deivids Gordons, Frenks Piseliks, Enni Entusa un Brauens van der Holsts. – ikvienam no viņiem bija kāda saistība ar dažādiem NLP radīšanas periodiem, viņi bija tā izveidotāji, bet Džudīte Delozjē, Roberts Dilts un Deivids Gordons- arī līdzautori šai šobrīd tik ļoti interesantajai un populārajai zinātnes nozarei. Tāpat nepieciešams arī atzīmēt, ka notikumu hronoloģija un daži fakti šim rakstam tika iegūti no Terri Mak- Klendona  grāmatas “Wild days. NLP” (“Pirmās dienas. NLP”). Par šo grāmatu saka, ka tā ir ļoti subjektīva un atspoguļo tikai vienpusīgu skatījumu uz to, kā viss patiesībā notiek. Tas jau nav arī nekāds brīnums, jo viena cilvēka viedoklis ir tikai viena uztveres pozīcija.

Notikumi, kuriem pateicoties, pasaulē parādījās neirolingvistiskā programmēšana, norisinājās 1972.gadā, aptuveni pieci gadi pirms tam, kad vispār parādījās nosaukums “NLP”. Kā jau zināms, par NLP Meku dēvē nelielu pilsētiņu pie Klusā okeāna Santa- Krūzu. Šī vietiņa Kalifornijā ir ievērojama ar savu brīnumaini patīkamo klimatu, lielisko kalnu apvidu, skaistajiem kokiem un augu valsti, tomēr ievērību ir guvusi ne vien ar saviem dabas jaukumiem. Visai liela nozīme pastiprinātas popularitātes iegūšanai bija arī ievērojamajai Santa- Krūzas universitātei, kur tajā laikā bija savākušies cilvēki ar visai progresīviem uzskatiem par zinātnes attīstību un tās pielietošanu. Pilsētiņas ielās mita brīvības gars, tur viegli varēja sastapt visai savdabīgi tērptus amerikāņu hipijus ar gariem matiem. Der atzīmēt, ka tolaik vienā tādā ieliņā atradās Gregorija Beitsona māja, kas ir viens no XX gadsimta izcilākajiem filozofiem, kura zinātniskās intereses bija neiedomājami plašas: viņu interesēja antropoloģija, bioloģija, kibernētika, komunikācija, psiholoģija un psihoterapija. Beitsonam bija visai liela ietekme NLP metodoloģijas attīstībā. Vēl viena nianse tā laika ainā- tad ASV ļoti populāra bija kibernētikas un sistēmu teorija, bet kompjūtertehnikas attīstība aizrāva aizvien vairāk un vairāk prātu. Datoru paradigma, kas nāk no dzīvo organismu un cilvēka psihes funkcionēšanas izanalizēšanas, kura attīstījās un pārveidojās, atkal no jauna

atgriezās kā metafora pie saviem radītājiem, lai aprakstītu un izprastu uztveres, atmiņas un pat cilvēku uzvedības fenomenus.

Protams, iepriekš aprakstītajam nebūtu nekādas jēgas, ja nebūtu galvenās darbojošās personas, NLP radītāji- Džons Grinders un Ričards Bendlers. Nedaudz pirms mūsu aprakstītā laika perioda, Džons Grinders, strādādams Sanfrancisko koledžā, ieinteresējās par amerikāņu lingvista Noama Homska teorētiskajiem pētījumiem, kas analizēja dažādus lingvistiskas aspektus, un tieši- sintaksi. Tajā laikā Džons jau bija ieguvis doktora grādu, bija līdzautors grāmatai par lingvistikas problēmām: “On Deletion.” Tolaik viņš bija nolēmis pārcelties uz Santa- Krūzu, lai šīs pilsētiņas universitātē iegūtu profesora nosaukumu.

Daži vārdi par Džonu. Viņš dienēja amerikāņu armijā un piedalījās slepenās darbībās kā kara tulks. Pārvaldīja vairākas svešvalodas: itāļu, vācu, Samoa iedzīvotāju valodu. Reiz kādas militārās operācijas laikā nokļuva kādā afrikāņu ciematā, kur apbrīnojami ātri iemācījās suahili valodu. Džons sāka ar uzvedības valodas apguvi un nobeidza ar verbālās valodas iemācīšanos. Būtībā viņš nodarbojās ar to, ko vēlāk NLP nosauks par modelēšanu. Svarīgi atzīmēt, ka Rokfellera universitātē Ņujorkā Džons visai daudz bija kopā ar Džonu Milleru- vienu no T.O.T.E. modeļa radītājiem un slavenās grāmatas “Skaitļu 7+;- 2 maģija” .

 

1972.gadā Ričards Bendlers bija Santa-Krūzas universitātes students. Uzaudzis San- Hosē, Kalifornijā. Kā savā grāmatā “Pirmās dienas. NLP” raksta Terri, viņam bijusi grūta bērnība, audzis trūcīgos apstākļos, izmantodams savas muzikālās dotības, agri sācis piepelnīties, lai sakrātu naudu mācībām. Pabeidzis vidusskolu, iestājas Los Altos Hills koledžā. Pēc diviem gadiem pāriet uz Santa- Krūzas universitāti, kur galvenokārt aizraujas ar matemātiku un kibernētiku, bet vēlāk- ar uzvedības zinātnēm.

Tajos gados strauji pieaug interese par praktisko psiholoģiju un “jaunā viļņa” psihoterapiju. Ričardu ne pārāk apmierināja studentu sagatavošana šajā psiholoģijas jomā, tieši tāpēc viņš uzmanību pievērsa geštalt-metodei, kas kalpo, lai iegūtu ātrus un skaidrus rezultātus, kas veicina pašizzināšanu. Aizrāvies ar Friča Perlza izstrādnēm, Ričards daudz laika velta viņa darbiem par geštaltterapiju. Tāpat viņu interesē arī citas mūsdienu psihoterapijas un ģimenes terapijas jomas, kā arī rolfings- dziļā masāža, kas atstāj iespaidu uz orgānu saistaudu izmaiņām. Rediģējot konspektus par geštaltterapiju, Ričards uzraksta pirmo grāmatu: “Geštalt-metode ar psihoterapijas liecinieka acīm”. Neapmierināts ar psiholoģijas pasniegšanu universitātē, viņš nodibina pats savu praktisko kursu.

Santa-Krūzas universitātē bija lieliska tradīcija: katrs ceturtā kursa students kāda pasniedzēja uzraudzībā varēja izveidot pats savu speciālo kursu zemāko kursu studentiem. 1972.gada pavasarī viņš jau vadīja geštaltterapijas nodarbības Kresge koledžā, ko uzskatīja par garīgo zinātņu citadeli. Psiholoģijas studenti mīlēja ierasties šajā koledžā, jo tur ieguva īpašu pieredzi darbā grupā. Koledžā valdīja nepiespiesta gaisotne, nodarbībām bija liela piekrišana, īpaši starp pirmo kursu studentiem.

Ričards Bendlers tajā laikā apmeklēja Džona Grindera seminārus lingvistikā, jo uzskatīja, ka tie ir ļoti interesanti un noderīgi praktiskā ziņā. Uzskatot Džonu par vienu no progresīvajiem pasniedzējiem, viņš lūdza to kļūt par vienas geštaltgrupas supervizoru. Džons Grinders piekrita, drīz vien patiesi ieinteresējās par tur notiekošo (un arī par psihoterapiju vispār).

Savienojot neparastās Džona spējas valodu apguvē, viņa modelēšanas pieredzi un zināšanas lingvistikā ar to pieeju, ko attīstīja Ričards, radās liela pieeju un veidu dažādība, lai izprastu, kas tā tāda modelēšana un kā to var pielietot lingvistikā.

Terri Makklendons un Deivids Gordons apraksta, ka šīs nodarbības drīzāk gan varēja dēvēt par “ap geštaltu”, jo tās dalībnieki Džona un Ričarda vadībā vingrinājās geštaltterapijā spēles veidā, tas ir, atļāvās mainīt dažus soļus un vēroja, kur šādas modifikācijas novedīs. Nodarbības notika lielā, ar tepiķi izklātā istabā, bet gar sienām bija spilveni, lai studenti varētu nepiespiesti sēdēt; daži spilveni bija centrā. Sākumā galvenā figūra bija Ričards, Džons bija nedaudz ēnā.

Parasti Ričards ieradās nedaudz vēlāk, kā pārējie. Iekārtojās uz spilvena, izvilka savu mīļāko nazi, (no kura tikpat kā nešķīrās), to nolika sev aiz muguras, līdzās- cigaretes un papīra salvetes. Un tad jautāja: “Kas šodien gribētu būt pirmais?” Tad sākās sacensība studentu starpā, kas uzskatīja, ka viņiem būtu jānodarbojas ar savām sarežģītajām situācijām. Tad viens no viņiem apsēdās centrā, sākās tehnikas demonstrācija, kas saucās “Shuttling Psychodrama and confusion” (“tekalējošā psihodrāma un apjukums”). Šī tehnika palīdzēja studentiem apzināt visu to, kas notika viņu pieredzes “iekšā” un “ārā”. Ričards palīdzēja to izdarīt caur katra laika momenta “klausīšanos”, “redzēšanu” un “sajušanu”. Vēlāk šo tehniku nodēvēja par “vaļējo krēslu”. Brīvprātīgais, atrodoties istabas vidū, iztēlojās iedomātu cilvēku un uzsāka ar viņu sarunāties, kas attiecas uz kādu nepabeigtu darījumu vai konfliktu. Tas vilkās tik ilgi, kamēr cilvēks atrisināja savu problēmu vai arī ar savu “sarunu biedru” nonāca strupceļā. Bezizejas stāvoklis bieži vien palīdzēja apzināties to jauno, ko viņš vēl nezināja vai nebija darījis. Reizēm šajā strupceļā tika pieaicināti pārējie grupas locekļi, sadalot tiem lomas atbilstoši tam konfliktam, kas bija centrā sēdošajam. Šo procedūru viņi dēvēja par “psihodrāmu”, un tā semināra dalībniekiem bija visamizantākā, jo deva lieliskus augļus, kas sekmēja personīgo izaugsmi. Bieži Ričards vadīja studentus “iekšējos meklējumos”- viņu personīgajā vēsturē, pēc kuras viņi varēja atgriezties atpakaļ savā vissenākajā pieredzē, ko vajadzēja atrisināt. Ričards palīdzēja grupas dalībniekiem veikt dialogu ar sava “es” daļām vai iedomātiem ģimenes locekļiem, līdz notika konflikta integrācija.

Šī tehnika bija patiesa metaforiska izlaušanās, kas palīdzēja atrisināt problēmu. Džons Grinders, veicot supervīziju, piedāvāja Ričardam vienu interesantu ideju: ja sākt mācīt visu, ko jau Ričards ir atklājis, tad pēc apmācības rezultātiem var radīt labu šīs pieredzes modeļa aprakstu. Rodoties domai par iespējamību kopēji modelēt, Ričards un Džons šim mērķim izvēlējās tos, kuru tajā laikā lieliski pārvaldīja uzvedības komunikāciju. Savā darbā viņi izmantoja audiokasetes un videomateriālus, lai izpētītu komunikācijas paternus. Starp pirmajiem, ko izvēlējās modelēšanai, bija Fricis Perlzs un Virdžīnija Satira, nedaudz vēlāk viņiem pievienojās Miltons Eriksons.

Kā stāsta Frenks Piseliks, aptuveni tajā pat laikā vienā no Santa-Krūzas universitātes katedrām sapulcējās daudzi interesanti pētnieki, un risinājās neparastas sarunas par cilvēka uzvedības modelēšanu. Klātesošie nolēma pēc kāda laika satikties un likt priekšā dažus veiksmīgas pieredzes modelēšanas projektus. Un kā vēsta vēsture, to varējuši izdarīt tikai Džons un Ričards.