Kapēc viņš nedzird ko es redzu. Žurnāls 36,6 2007.gada jūlijs/augusts.

Vieni ir allaž apmierināti ar sevi un nebeidz apjūsmot pasauli, otriem viss rādās tumšās krāsās. Dažus katrā izpausmē pavada veiksme, citiem - kā solis, tā aizķeršanās. Kāpēc esam tik atšķirīgi, tomēr šajā dažādībā līdzīgi? Par teoriju, kas meklē atbildes uz šiem jautājumiem, - neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) meistare Dace Rolava.

 

- To, ka jebkuru parādību vai notikumu iespējams vērtēt atšķirīgi, jau pirms daudziem gadiem apliecināja mana mamma. Tā kā augu piecu bērnu ģimenē, dažreiz sanāca iekļūt situācijās, kurās jutos nepatiesi apvainota. Tad skrēju sūdzēties. Protams, biju pārliecināta, ka vainīgais saņems sodu.

Bet mamma mierīgi noklausījās manu stāstījumu un atbildēja: tā tu domā, bet nezini, kāda ir taisnība. Kā, nezinu? Es taču tev to stāstu! Nē, viņa atbildēja - taisnība ir tikai tur. Un norādīja ar pirkstu uz debesīm.

Tikai vēlāk sapratu, ka viņa pauda to pašu, ko tagad palīdz apgūt NLP: kopējās taisnības nemaz nav, jo mēs realitāti tveram un izprotam katrs savādāk - subjektīvi. Un tomēr - pēc diezgan skaidrām programmām, kas uztveramas pēc runas manieres, acu kustībām, elpošanas veida, žestiem, balss īpatnībām. Pēc tā, kura no piecām maņām - redze, dzirde, oža, garša vai sajūtas - informācijas apstrādē ir dominējošā.

Gribu runāt par trim uzvedības pamatmodeļiem - vizuālo jeb redzes, audiālo jeb dzirdes un kinestētisko jeb sajūtu reprezentatīvo sistēmu.

 

- Kā šo pamatmodeļu iezīmes izpaužas cilvēku uzvedībā?

- Brīvdienas rīts ģimenē, kura nolēmusi doties nelielā ceļojumā. Meita ir vizuāle (informācijas uztverē galvenā ir redze), māte audiāle (dominējošā -dzirde), bet tēvs kinestētiķis (svarīgākās - sajūtas). Visi gatavojas brokastot, taču meita pēc pusstundu ilgušas krāsošanās joprojām grozās ap spoguli, vienus auskarus nomainīdama ar citiem, zaļo šortu vietā stīvēdama kājās baltos. Māte pie saklātā brokastu galda aizrāvusies gaidāmā ceļojuma maršruta izklāstā un tikai pēc brīža pamana, ka viņā neviens neklausās - tēvs ar rīta avīzi rokā ielavījies savā istabā. Uz pārmetumu -tātad mans viedoklis tevi neinteresē? - viņš atbild ar biklu priekšlikumu: varbūt jūs brauciet vienas, bet es iešu pamakšķerēt.

Šāda izturēšanās nav uztverama kā visparastākā nerēķināšanās citam ar citu - tā ir atšķirīgu reprezentācijas sistēmu pārstāvju rīcība sava tipa rāmjos.

 

Vizuālais tips - pieder ap 35 procentiem cilvēku

Vizuāļi rada kārtīgu un disciplinētu ļaužu iespaidu. Labprātāk stāv, bet sēžot automātiski atvirzās no sarunbiedra. Ļoti rūpējas par savu ārējo izskatu - viņiem svarīga krāsu, formu un faktūru saskaņa. Apģērbs kārtīgs, bet ārišķīgs.

Sievietes bagātīgi lieto kosmētiku, viņām milzīga rotu kolekcija - lielas, masīvas, galvenokārt sudraba, acīs krītošas. Daudz kastīšu un atvilktņu, kur šos krājumus glabāt. Nevilks mugurā jaunu kostīmu, kamēr nebūs sameklēta piemērota somiņa, kurpes un auskari.

Ja vizuālis tiek pie runāšanas, viņa stās­tījumā nav svarīga notikumu secība, bet gan krāsās un līnijās tverts objekta ap­raksts. Sacītais tiek paspilgtināts ar plašiem žestiem. Skatiens bieži vērsts uz augšu, it kā meklētu savus redzes tēlus.

Mācību vielu vizuālis labāk uztver, ja tā ilustrēta un pārskatāmi noformēta - izcē­lumi, pasvītrojumi. Atceras cilvēkus pēc izskata un apģērba.

Izteikti vizuālā tipa cilvēki vienu grāmatu nemēdz lasīt divreiz, toties dara to lēni, katru situāciju iztēlē veidojot kā filmas kadru. Pēc literāriem darbiem tapušas filmas viņi visbiežāk raksturo: nekam neder - neatbilst pirmavotam. Taču gadījumos, ja autora spilgti aprakstošs ainas ar vizuāliem akcentiem uztvēris gan scenārists, gan režisors un aktieri, vizuālim sirds līksmo: laba filma! Kas par interjeriem, tērpiem, dabasskatiem!

Vizuāliem ļoti raksturīga kārtības mīles­tība, kas citiem var būt pat apgrūtinoša: telpās ne puteklīša, visam jābūt saskaņo­tam. Ja neizdodas mājas pošanai pievērst citus, viņam nav grūti vajadzīgo paveikt pašam. Vizuālim patīk darbi, kuriem re­dzams rezultāts: spodra virtuve, nopļauta zālīte.

Atrodoties vidē, kurā kontaktos ar līdz­cilvēkiem apmierināt savu vizuālo vajadzību nav iespējams, viņam var sākties problēmas ar veselību - visbiežāk tās saistītas ar kaulu un locītavu vainām.

 

Tipiskas frāzes vizuālā tipa cilvēku leksikā:

Redzu, ka tev taisnība, bet nespēju to iztēloties. i Manai draudzenei ir zilas acis, gaiši mati, viņa ir ļoti skaista.

Šajā notikumā redzu jēgu.

Pastāsti man, kāds viņš izskatījās.

 

Audiālais tips - pieder ap 20 procentiem cilvēku

Audiālā tipa ļaudīm vajag dzirdēt infor­māciju, sevī to pārstrādāt un izstāstīt tālāk. Viņiem ļoti nozīmīgs izteikto vārdu saturs un veids, kādā komunikācija notiek. Runā­jot patīk staigāt pa telpu, stāstot viņi bieži ietur pauzes.

Jaunu informāciju labāk uztver klauso­ties, maz pieraksta, mācoties lieto audioka­setes. Atceras ļaudis pēc balss.

Saskarsmē ar līdzcilvēkiem viņiem visvai­rāk nepieciešams saņemt apstiprinājumu tādai attieksmei pret sevi, kurā ir vēstījums: tu mani interesē, man ir svarīgi, kas ar tevi notiek. Ja tāda netiek saņemta, krājas rūg­tums, kas var provocēt vairogdziedzera, aknu un žultsceļu slimības.

Šim tipam piederīgos nosacīti iespējams sadalīt divās grupās - audiālie klausītāji un audiālie runātāji.

Audiālais klausītājs stāstot cenšas vei­dot dialogu, otra vērtējums viņam ir tikpat svarīgs kā paša teiktais. Sarunbiedra klau­soties, viņam ir savi raksturīgie žesti, piemēram, telefonista poza, kad zods atbal­stīts plaukstā. Abas ausis taču nedzird vienādi, tāpēc zemapziņa iesaka dzirdīgāko pagriezt tuvāk informācijas avotam. Audiālis arī mēdz ar roku aizlikt matus aiz aktīvās auss, lai labāk atvērtu to informācijai. Ko­municējot viņam vajadzīgs acu kontakts -ja nu citādi skaņa aiziet garām? Tas nozīmē piesēsties dialoga partnerim diezgan tuvu, tā, lai ik pa brīdim var uzsist viņam pa ple­cu vai pa roku: klausies, paklau! Vai vari iedomāties?

Audiāļa pieskaršanās intensitāti otram īpaši aktivizē izdzertā alkohola daudzums Pēc pirmā kokteiļa - tikai paraustīšana aiz elkoņa, bet pēc 400 gramiem sarunbiedra roka jau tiek turēta kā spailēs.

Tāpēc audiālā tipa cilvēki dažreiz pārkāpj komunikācijas principu, kas saistīt: ai vispārpieņemto sarunu telpu - nebūt otram tuvāk par pusmetru.

Ārējā izskata ziņā audiālā tipa sieviete ir neuzkrītoša - tikpat kā nekrāsojas, apģērba nekādu kliedzošu akcentu, galvenā vērība pievērsta funkcionalitātei. Rotu nav daudz, tās ir smalkas un parasti zelta, nevis sudraba.

Šā tipa galējā izpausme - audiālais runātājs. Ja tāds atver muti, otram viņa monologā grūti iespraukties. Stāsta aiz­gūtnēm, veikli pārlecot no viena temata uz citu, vienmēr spējīgs uz kaut ko atsaukties, vienmēr viņam ir ko teikt. Ne mirkli neklau­sās citos, taču arī vienatnē savus monolo­gus neritina. Zinot, ka šāds cilvēks būs kompānijā, pārējie diezgan bieži no pasā­kuma apmeklējuma izvairās.

 

Tipiskas frāzes audiālā tipa cilvēku leksikā

Es dzirdu, ka tev taisnība.

Manai draudzenei ir ļoti patīkama un samtaina balss. Kāds man saka priekšā, ka vajag noskaņoties un paklausīties.

Runā, es klausos. Tas izklausās pa­reizi. Lūdzu, nerunā ar mani tādā tonī!

 

Kinestētiskais tips - pieder ap 45 procentiem cilvēku

Tie ir ļoti emocionāli ļaudis, kuros dar­bojas programma: ērti, viegli, silti, maigi, patīkami. Lai man liek mieru.

Viņi ir patīkami sarunas biedri, jo spējīgi otru sajust, maigi skatās acīs, bet skatiens nedaudz vērsts uz leju, tāpat arī žesti.

Viņu ķermenis kodē katru apģērba, apa­vu vai rotas pieskārienu. Ja kinestētiķim spiedīs josta vai būs uzvilkts krekls, kas mazliet berž (nedod Dievs, no sintētiska materiālai); viņš to uztvers, ka pasaules mē­roga katastrofu.

Tāpēc kinestētiķi nenēsā rotas. Nekrāsojās. Matu sakārtojums: vai nu zirgastē, lai netraucētu, vai īsi apgriezta frizūra.

Apģērbs mīksts, ērts, tikai no dabiska materiāla,

Puišeļiem bieži vienalga, ir vai nav drē­bes izmazgātas - nomet bikses uz grīdas, no rīta velk kājās un iet tālāk. Jo tā ir ērtāk. Bet tas nenozīmē, ka visi kinestētiķi ir sušķi. Daudziem no viņiem ir ļoti laba oža, bet nelabs aromāts traucē labsajūtai. Tomēr, ja vien būtu iespējams, lielākā daļa no viņiem nedarītu neko, kas saistāms ar kārtības uzturēšanu. Vislabāk aizvērtu aiz sevis durvis - lieciet mani mierā, jo visā, ko jūs saucat par nekārtību, es labi orientējos,

Kinestētiķis negrib, ja viņam pieskaras, bet atvērtības brīžos pats to dara lai labāk sajustu otru. Tāpēc vīrieši ir lieliski seksa partneri.

Viņi arī dažreiz šiverējas pa virtuvi un ga­tavo ēst, taču traukus gan lai labāk mazgā kāds cits. Ja mājās ir vieni, labprāt uzkopj dzīvokli, bet tikai tajā kārtības izjūtā, kas nodrošina ērtumu.

Tā, ka viņa kredo silti, ērti un droši, izejot no mājas, somā parasti ir lietussargs, salvešu paciņa, kāda sviestmaizīte.

Ēšana viņam vienmēr ļoti svarīga, taču tā saistīta vienīgi ar baudījumu garšas, nevis maltītes noformējuma ziņā. No visa, ko nepazīst, kinestētiķis atsakās, tāpēc parasti ignorē rasolus, vinegretus-nekā tāda, kur nav drošības par katru sastāvdaļu. Jo ma­zāk eksperimentu ēdienkartes dažādošanā, jo labāk!

Pēc dabas kinestētiķis ir noslēgts, Meklē klusumu un mieru. Viņām svarīgi būt vie­nam ar savām domām.

Tieši kinestētiķi visbiežāk ir nesaprastie ļaudis, un tas viņiem nereti izraisa neirozes, depresiju, somatiskas saslimšanas. Analīzes neko sliktu neuzrāda, bet cilvēkam sāp galva, viņš pastāvīgi ir nomākts.

Kinestētiķiem piemērotākā tāda pro­fesionālā pašapliecināšanās, kas neprasa iesaistīšanos kādā grupas projektā. Viņiem vajadzīgs darbs, kuru no sākuma līdz bei­gām var izdarīt cilvēks viens. Un par visu arī atbildēt.

Kinestētiķi ir labi grāmatveži. Datorspeciālisti. Farmaceiti, dažreiz arī advokāti, jo viņus vada iekšējais moto: vispirms lai labi jūtos pats, tālāk - lai tikpat patīkami ir līdzcilvēkiem.

Viņi var būt veiksmīgi arī uzņēmējdar­bībā, jo ir nesteidzīgi. Vispirms iekšējs dialogs, tad izsvērts lēmums.

Kinestētiķim ir attīstīta intuīcija, jo viņam ir gan laiks, gan vajadzība sevī ieklausīties. Audiālim nesanāk - pašam jāklausās, pa­šam jārunā. Vizuālim arī nav kad - jāpriecā­jas par sevi un pasauli.

Kinestētiķis ir diezgan labs vadītājs - iejū­tīgs. Ar aktivitāti un novatorismu neizceļas, bet ar pretīgumu un labu atmiņu gan.

Daudzi kinestētiķi ir dziednieki: to ļauj spēja dziļi apgūto un rūpīgi strukturēto informāciju apvienot ar iekšējo gudrību.

 

Tipiskas frāzes kinestētiskā tipa cilvēku sarunās

■ Es jūtu, ka tev taisnība. Ož pēc ne­patikšanām.

■ Draudzenes klātbūtnē jūtos ļoti mierīgi. Viņai ir samtaina un maiga āda.

■ Notikušais atstāja nepatīkamu pēcgaršu par visu pasākumu.

 

Diskrētais tips (pagaidām vismazāk izpētīts)

Ir ļaudis, kas savam tipam atbilst tikai daļēji, kaut arī kāda no trim vadošajām re­prezentatīvajām sistēmām viņos ir skaidri manāma. Viņi pieder noteiktam profesiju lokam: grāmatveži, ekonomisti, pedagogi, farmaceiti, juristi, matemātiķi, fiziķi, ķīmiķi. Dzīvo pēc principa šeit un tagad, taču no sevis un citiem pieprasa dzelžainu precizi­tāti un konkrētību. Viņiem svarīgi - kad, kur, cikos, kurā vietā? Tas nozīmē, ka rāmji, ko uzliek profesija, tomēr spēj būtiski mainīt cilvēka uztveri.

Šīs pārmaiņas izpaužas arī ārēji. Vispamanāmāk tieši kinestētiķiem. Parasti viņi nelieto rotas, taču sievietei, strādājot par advokāti vai ekonomikas pasniedzēju, pie­spraude pie kostīma tomēr ir. Turklāt - cik tērpu, tik piespraužu, jo kāpēc sevi apgrū­tināt ar vienas un tās pašas brošas pārlik­šanu? Citu dienu piespraudes vietā ir krelles.

Audiālā un vizuālā tipa cilvēkiem šīs novirzes no reprezentatīvās sistēmas ietva­riem parādās tikai valodā. Apliecinot, ka pavisam aizbēgt no sava pamattipa nevar.

 

Tipiskas frāzes diskrētā tipa cilvēku sarunās

   ■ Vai varētu precīzāk?

   ■ Atkārtojiet, lūdzu! Kā, lūdzu?

   ■ Izklāstiet konkrētāk!

 

„...Lielās līnijas sader ar visiem. Un katram ir iespējams otrā atrast to, kas pašu papildina ”

 

- Kādā vecumā sāk izpausties cilvēka piederība kādam no šiem tipiem?

- Diezgan agri, jau zīdaiņa vecumā. Jo mazāks bērns, jo viņa tips izteiktāks - pēc tam slāņojas virsū klišejas, ko nosaka ve­cāki, skola, sociālā vide.

Tipa noteikšanai svarīgs brīdis, kad bērns pirmo reizi patstāvīgi paņem rokās kādu labi pazīstamu mantiņu, piemēram, grabu-līti, kuru vecāki viņa priekšā visu laiku kusti­nājuši. Kad zīdainītis pirmo reizi apzināti to satver, viņa vadošā reprezentatīvā sistēma izpaužas diezgan skaidri.

Ja aktivizēts redzes centrs, mazulis dzi­ļi ievelk elpu un lēnām to izpūš, it kā seci­not: nu beidzot varu šo lietiņu kārtīgi apska­tīt, jo līdz šim neviens neļāva - kurš pienāk, tas pakustina. Un viņš ieplestām acīm lai­mīgs to vēro. Varbūt pat pagriež, lai nopētī­tu arī no otras puses.

Ja redzes centra attīstīšana netiks kavēta, mazais arī turpmākās dzīves laikā visvairāk uzmanības pievērsīs tam, kas izpaužas krā­sās, formās, faktūrās un to saspēlēs.

Ja bērns sāk grabulīti kustināt, priecā­joties, ka izdevies radīt tādu pašu skaņu kā vecākiem, pamats domāt, ka viņam aktīvā­kais ir audiāiais centrs.

Kinestētiskā tipa bērniņš gan nepārtrauk­to grabulīša dancināšanu acu priekšā, gan šīs kustības radīto troksni pārdzīvo ar patie­sām šausmām. Kad tas beidzot paša rokā, viņš vēlas priekšmetu izzināt pēc sev piemē­rotākās metodes, tāpēc veikli tuvina mutei.

Mutes jutība ir ārkārtīgi augsta visiem ma­zuļiem, bet tik noteikti to izmanto vienīgi kinestētiskā tipa bērns. Savu informācijas iegu­ves veidu viņš nemainīs arī vēlāk - turpinās grauzt zīmuļus, pildspalvu, satraukuma brīžos nagus. Ar zobiem kaut ko skribinās. Jo zina: visnekļūdīgāko informāciju iespējams gūt tieši ar muti.

 

- Kā zināšanas par cilvēku tipiem lietot ikdienā?

- Nezinot šo tipoloģiju, negribot varam no­darīt daudz ļauna gan sev, gan cits citam. Apzagt savu nākotni profesijas un dzīves­drauga izvēlē. īpaši tas attiecas uz kinestē­tiķiem, jo viņi mūsu diezgan agresīvajā vidē jūtas visneaizsargātākie, apmulsušākie. Iek­šējā spēka stāties pretī izaicinājumiem vi­ņiem mazāk nekā dzīvesprieka pilnajiem vizuāliem un audiāļiem.

Kinestētiķiem grūti gan bērnudārzā, gan skolā, kaut viņi nav ne par mata tiesu dum­jāki par pārējiem. Piemēram, diktāta rakstīša­nas laikā vizuālis katram nolasītajam teiku­mam acumirklī uzzīmē bildi, tāpēc viņam nav grūti to arī uzrakstīt. Audiālis dzirdēto fiksē kā magnetofona lentē: dzirdu - rakstu. Turpretī kinestētiķim katru teikumu vispirms no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem jāizjūt - viņš var sākt rakstīt, kad ticis skaidrībā, kādas emocijas, izjūtas un pārdzīvojumus tas veido. Bet skolotājs tad jau lasa nākamo teikumu.

Pētījumi rāda: izmisuma situācijās vai tad, ja nav iespējams paveikt to, ko no viņiem pieprasa, gandrīz visi kinestētiķi jau no bērnu dienām domājuši par pašnāvību. Bieži šaus­tījuši sevi ar jautājumiem, kādēļ esmu nācis šai pasaulē? Kādēļ neprotu tajā dzīvot?

Tikpat dramatiskas sekas kinestētiķim var radīt attiecības ģimenē, ja vecāki pieder ci­tam tipam. Māte vizuāle pieprasa no savas atvases realitāti uztvert ar vizuālā cilvēka vajadzību, kam nepieciešama tīrība, spilgti akcenti, perfekta kārtība. Bet bērnam kārtīguma izjūta ļoti nosacīta - būdams šeit un tagad baudītājs, viņš neredz to, kas apkārt.

Un tādu no mazotnes lauž - psiholoģis­ka, dažreiz pat fiziska vardarbība. Ēd! Tas nekas, ka negribi! Sakārto savas atvilktnes! Cūka riktīgais, tavā gultā tikai čūsku trūkst!

Nedzirdot mudinājumu: tu gribi pabūt viens? Dari to! Gribi pasēdēt blakus? Uzvelc vilnas zeķītes, ietinies sedziņā un pasapņo!, bet tikai pārmetumus, bērns uzņem sevī ļoti daudz negatīvā. Tas veido viņa iekšējo pa­sauli, mazina pārliecību par sevi, vājina spēju aizstāvēties. Vecāki vizuāli un audiāļi dažreiz neapzināti savus kinestētiskos bērnus iemin zemē tik dziļi, ka brīdī, kad viņos uzplaiksnās vēlme saņemties un sevi izpaust, tam vairs nav resursu.

Tikpat vientuļš jūtas audiālis, ja neviens no tuvajiem viņu nesagaida mājās ar ieinte­resētu: ko tu šodien darīji? Par ko domāji? Pastāsti! Tad viņš netiek vaļā no jautājuma, kas man kopīgs ar svešinieku līdzās.

Ja kinestētiķis zinātu, ka audiālim, ienākot mājā, vajadzīgi tikai daži vārdi - pastāsti, kā tev gājal, viņš tos izmocītu. Arī vēlāk ik pa brīdim noburkšķētu: jā, es dzirdēju, mhm, tev taisnība. Taču kinestētiķi parasti to neiedomā­jas. Sēž, lasa žurnālu vai avīzi, skatās sporta raidījumu. Dažs, saprotot, ka nav spējīgs dot to, ko no viņa pieprasa, mūk no mājām – izvēlas sēņot, ogot, makšķerēt, bļitkot vai vienatnē pastaigāties. Aktīvākie kļūst par darbaholiķiem, mīkstākie - par alkoholiķiem.

Bet viss varētu būt pavisam citādi, ja pa­matzināšanas par šiem cilvēku tipiem mēs saņemtu jau skolā.

- Kas ar ko vislabāk der pārī?

- Reti kurš ir tīrs vienas reprezentatīvās sistēmas pārstāvis - daudziem jau ģenētis­ki vienlīdz labi attīstīti visi informācijas uztveres kanāli. Ir arī tādi, kuriem dominē­jošais nomākts, bet pārējie aktivizēti ar audzināšanu.

Tomēr tas attiecināms uz visiem: jo ag­rāk cilvēks aptver savu vadošo reprezen­tatīvo sistēmu, jo viņam vieglāk izprast paša izpausmju un rīcības motivāciju, kā arī nejust sarūgtinājumu par to, kas īsti nepatīk citos.

Audiālo runātāju var izturēt tikai audiālais klausītājs.

Arī vizuālim labi kopā ar audiālo klau­sītāju. Viens, rokas vēcinot, stāsta un rāda, otrs piebilst: man radusies sajūta, it kā pats to būtu izdzīvojis, bet tagad es izklāstīšu savu viedokli.

Ja audiālis dzīvo kopā ar kinestētiķi, un tas pāros gadās bieži (audiāļa čalošana nerunīgo kinestētiķi iemīlēšanās laikā pie­saista ar cerību, ka beidzot viņam būs iespē­ja paklusēt), attiecību noturīgums ir diezgan nosacīts, kaut arī pirmajā brīdī tas nav sajūtams. Kinestētiķis ir labs klausītājs un nav pretī runātājs, audiāļa aktivitātēm vārdos piekrīt - viņu šāda kopdzīve pat apmierina. Ja galīgi nevar izturēt, uz pāris stundām taču var iemukt vannā, ar avīzi rokās ieslēgties tualetē, Diemžēl audiālis, saprotot, ka no līdzcilvēka tā arī nedzirdēs jautājumu kā tev iet?, parasti nespēj to pieņemt. Tāpēc diezgan bieži risinājums ir šķiršanās.

Audiālajai sievietei, kam nepieciešama verbālā komunikācija, vislabāk tomēr derētu audiālais klausītājs.

Divi kinestētiķi - mazliet pat idille. īpaši vēl, ja viens ir tīrais kinestētiķis, otrs - ar vizuāla vai audiāļa tipa piejaukumu. Līdzīgas intereses, līdzīga prasība pēc siltuma un ērtības. Kopā brauks uz jūru staigāt, sēņos, konservēs. Lielākais mīnuss - kopā pa sarūpētajai bundžiņai atvērs, bet izēstās tā arī pie gultiņas pamazām krāsies - blakus tukšajām minerālūdens pudelēm.

Šajā ziņā kinestētiķim vīrietim tomēr piemērotāka sieva vizuāle. Dzīvesbiedre, dzīdamās pēc kārtības, māju iztīrīs, nopirks vīram drēbes un saliks uz pakaramā kopā ar zeķēm, kaklasaiti, kreklu. Pazīstot savu otro pusīti, negādās tam neko ar sintētikas piejaukumu.

- Vai vajag uztveres kanālus attīstīt pēc iespējas vienlīdzīgāk, neļaujot kā­dam izvirzīties par vadošo?

- No malas jau izskatās brīnišķīgi - kad esmu izstādē, ieslēdzu redzes kanālu un skatos. Esot koncertā - klausos, bet, aiz­ejot uz SPA - baudu. Cilvēku, kuriem tas izdodas, ir pietiekami daudz, taču pārāk apmierināti viņi nejūtas. īpaši jau tie, kuriem šāda vispusība panākta ar lielu piespieša­nos, sākot jau no bērnudārza. Tur program­ma veidota ļoti pareizi - katrs zīmē, vingro, guļ, dejo, dzied. Visi kopā pusdieno, tad sēž uz podiņa. Ja kādam viens no centriem ģenētiski attīstīts vairāk, gribot negribot pārējie tiek pavilkti līdzi.

Nekādas vainas nav, bet iekšējā pasaulē viņiem ir problēma, jo katrs no šiem kanāliem grib dominēt. Cilvēkam grūti pieņemt lēmumu.

Ikdienišķa situācija: sieviete iet uz veikalu iepirkties, jo vīrs dzimšanas dienā uzdāvinājis 100 latu. Sieva sterā: gribu dzeltenu džemperīti un brūnas bikses. Atnāc līdzi!

Dzeltens džemperis dabūjams jau pirmajā veikalā - vizuālais kanāls apmierināts. Tomēr kinestētiskais pretojas: dzeltens ir, bet sintētisks. Neder!

Nākamajā bodē pārsvaru gūst vizuālais - kas par to, ka mīksta kokvilna, taču tas nav īstais tonis.

Pēc garās veikalu ķemmēšanas viņi at­griežas tukšā. Otrreiz vīrs līdzgājējos vairs nebūs pierunājams.

Mazākā bēda, ja izvēles grūtības būtu tikai iepērkoties - paņem līdzi draudzeni jeb audiālo kanālu, un lieta darīta. Sliktāk, ka šī neizlēmība parādās arī daudz nopietnākās situācijās.

Tomēr kopumā tāds pārklājums nav slikts, jo veido mūs raibākus, interesantākus, atvēr­tākus. Vizuālajam audiālim ļauj izvēlēties smalkākas rotas. Audiālo vizuāli varbūt mudi­na kļūt interesantākam apģērbā, iemācīties paklusēt. Vislielāko labumu šāda pārklāšanās tomēr dod kinestētiķim - ja tam attīstīts arī vizuālais un audiālais kanāls, cilvēks var justies kā Minhauzens - pats sevi izvilkt no purva.

 

Tiklīdz apgūtas pamatzināšanas par valodu, kādā runā katrs no tipiem, ikviens var mēģināt ne tikai kaut ko labot savā uzvedībā, bet spēj labāk saprast arī līdzcilvēkus, Jo nav pareiza vai nepareiza pasaules uztveres veida. Labi ir visi, kas nodrošina paša labsajūtu un saprašanos ar citiem.

-         Kā šo NLP izstrādāto tipoloģiju vērtē mediķi?

-         Atradu informāciju par būtiskām atšķirībām starp intravertiem (kinestētiķis) un ekstravertiem

(vizuālis) cilvēkiem. Izrādās, ka ekstravertajiem asinīs ir paaugstināts serotonīna līmenis, bet tas ir hormons, kas rada laimes izjūtu, kur tās varētu pat nebūt. Katrā norise ļauj rast impulsu smaidam un dzīvespriekam.

Bet invertajiem serotonīna daudzums ir pazemināts – viņam būt saskaņā ar sevi un pasauli daudz grūtāk.

Tas nozīmē mediķiem kopā ar NLP speciālistiem vēl nopietni jāstrādā, lai panāktu, ka laimes hormons vienlīdz pieejams visiem.

 

Selga Amata