Jaunā hipnoze pacienta acīm. Žurnāls Apelsīns 2004. gada septembris.

Zinātniski vai tēlaini skaidrot un pierādīt ir viena lieta. Pavisam cita – izmēģināt pašam, pārvarot bailes, kliedējot mītus vai tos apstiprinot. Pārliecināties. Tādēļ šoreiz eksperiments: stāsts par jauno jeb psihodinamisko hipnozi no pacienta puses – notikumos un sajūtās.

 
Šos stāstu jums stāstīs paciente, šī raksta autore. Taču seansu vada Jauno Psiholoģiju Centra (JPC) direktore, sertificēta jaunās hipnozes meistare Dace Rolava.

 

Uzdrošināšanās un stress

Nekad neesmu hipnotizēta. Varbūt vienīgi to nezinot un neapjaušot. Taču apzināti šāda kabineta durvis veru pirmo reizi. Man pat nav ideju, kā tur varētu izskatīties. Tik vien, cik redzēts filmās, kaut kur lasīts. Bet šis taču nebūs klasiskās hipnozes seanss, tādēļ izgaist arī pāris iedomātie priekšstati. Nav arī laika par to domāt – stress, ikdienas steiga, darbu nodošanas termiņi, kas min uz papēžiem… Turklāt es mazliet kavēju.

Uzkāpjot sestajā stāvā, dauzās sirds. Īsti nezinu, vai tas no lielā kāpiena vai gaidāmā–nezināmā. Telpas izskatās mājīgas un… gaužām birojiskas. “Nekādas maģijas?” es nodomāju un nedaudz nomierinos.

Labdien! es sastopu Daci, mēs sasmaidāmies un iepazīstamies. Lūdzu, nedaudz uzgaidiet! Man piedāvā zaļo tēju un aicina dziļāk.

 

Pirmās pa labi

Ja es kādreiz būtu bijusi pie psihoterapeita, man droši vien liktos, ka nu atkal esmu pie viņa atnākusi. Jo nu esmu nokļuvusi plašā, gaišā, tikpat birojiskā telpā, kuras vienā stūrī ir galds, uz kura kūp mana tēja, bet otrā – dīvāns. Un nu man pavisam svešam cilvēkam jāstāsta, sava bēda. Žurnāliste būdama, sāku ar jautājumiem un pie tējas tases tincinu Daci par gaidāmo nezināmo. Viņa stāsta, ka es tikšu ievadīta transā ar speciālu terapeitisku teikumu palīdzību, ko pacients nemaz nevarot sazīmēt, jo tajos tiek izmantota viņa paša valoda.

Muļķīgi, bet kontaktējoties cenšos būt uzmanīga – varbūt jau tieku hipnotizēta? Varbūt man cenšas ko iekodēt? Taču tā ir gluži ierasta saruna, kurā Dace stāsta jaunās hipnozes ceļu uz Latviju un viņas sirdi. Izrādās, šo psihoterapeitisko virzienu Latvijā iespējams apgūt tikai trīs gadus – JPC to pasniedz vieslektori Žans Bekio un Šarls Žuslēns no Franču psihoterapijas asociācijas.

Dace ar jaunās hipnozes dīgli – Ēriksona hipnozi – sastapusies pirms pieciem gadiem Maskavā: Devos uz kādu psihoterapijas un praktiskās psiholoģijas institūtu, lai noslēgtu sadarbības līgumu ar pasniedzējiem, kas būtu ar mieru prezentēt savas programmas arī Latvijā. Man ierodoties, institūta direktors bija aizņemts, tādēļ lūdza brīdi uzgaidīt un, lai man nebūtu stundu jāmalko kafija, piedāvāja iegriezties kādā no mācību auditorijām, stāsta Dace. Nezinot, kas viņu sagaida, Dace vērusi pirmās durvis pa labi. Izrādījās, tā bija lekcija par Ēriksona hipnozi, ko apgūt bija sabraukuši cilvēki no plašās Krievijas. Man iepatikās. Tādēļ, kad beidzot biju direktora kabinetā, lai slēgt līgumu, uzreiz pieprasīju, ka šī varētu būt viena no pirmajām programmām, ko prezentēt mūsu mācību centrā, atceras Dace.

 

Šova nebūs

Tātad, ja Dace toreiz būtu atvērusi kādas citas durvis, tad šodien es te (ne)sēdētu un gaidītu pavisam citu psiholoģisku procedūru, pie sevis nodomāju un mēs apsēžamies līdzās uz dīvāna. Pirms mani ieaijā saldā miegā (vismaz sākumā šķita, ka tā notiks), Dace brīdina, ka šova nebūšot. Tikai klasiskās hipnozes laikā cilvēkam var iedot citronu, sakot, ka tas ir ābols, un viņš to apēdīs nesaviebjoties. Jaunā jeb psihodinamiskā hipnoze ir medicīnisks transs, terapeitisks process, kura laikā ar pacientu sarunājas metaforās – līdzībās, pasakās.

Pirms hipnozes mēs iegūstam informāciju par pacienta problēmām, un hipnozes laikā no šīs informācijas tiek veidotas metaforas, paskaidro Dace. Es pastāstu par savu nelielo, bet ilgstošo ādas problēmu, kurai četri dažādi ārsti uzstādījuši četras atšķirīgas diagnozes, taču to izārstēt nav spējis neviens. Ticēdama domas spēkam, sāku pieņemt, ka manas problēmas iemesls varētu nebūt fizioloģisks. Dace to nenoliedz un lūdz atsaukt atmiņā laiku, kad man šādu problēmu nav bijis – kādu notikumu, pozitīvās emocijas, mēģināt tās atkal izjust no jauna. Es aizveru acis.

 

Pasaka par pērlītēm un princi

Manī joprojām mīt saspringtība, un sejā jaušams neliels smīns – kas nu būs? Dace liek mierīgi ieelpot, sekot elpas ritmam. Viņa runā ar mani, līdz ierastā saruna pāriet stāstā, pasakā, metaforā. Mana problēma ir metafora, un tā tiek ietērpta daiļliteratūras darbā. Hipnotizēt var tikai radoši cilvēki – ne katrs var tik raiti un radoši sacerēt pasaku, pie sevis nodomāju. Sajūtu sava ķermeņa vieglumu un varenumu – man ir milzīgi liela galva un ķermenis, bet šķiet, joprojām esmu pie pilnas apziņas. Pēc brīža mana lielā galva sāk griezties uz riņķi. Vēlos atvērt acis, bet neuzdrošinos, tādēļ pēc pirmā šoka nolemju ļauties. Izbaudu brīvā kritiena sajūtu neiedomājamā ātrumā un dimensijā. Ir labi. Es turpinu klausīties pasakā. Tā stāsta par mana ķermeņa miljons pērlītēm, kuras ar mani sarunājas un rūpējas par mani.

Dace man liek iedomāties milzīgu ūdenskritumu, Mazo Princi un viņa rožu krūmu, sajust rožu smaržu. Es mēģinu, bet man īsti neizdodas. Jo dīvainās fiziskās sajūtas ir pārāk spēcīgas. Visbeidzot jūtu, ka nemitīgi gāžos uz vienu pusi, kaut patiesībā esmu ērti iekārtojusies uz dīvāna un nokrist nekādi nevaru. Šī sajūta pierimst, kad Dace nobeidz pasaku ar laimīgām beigām un liek man smaidīt – uzsmaidīt sev, pasaulei, ikvienai savai organisma šūniņai…

 

Pamodusies un laimīga

Es atveru acis un jūtos… piekususi. Kā tikko būtu veikusi kādu fizisku darbu vai vingrinājumu. Tas tādēļ, ka tu smagi strādāji – ar sevi, skaidro Dace. Laika izjūta ir zudusi, bet pulkstenis rāda, ka aizritējušas 35 minūtes. Esmu nedaudz vīlusies, jo šķiet, ka visu atceros: pērlītes, ūdenskritumu, Mazo Princi, rožu krūmu, pludmales smiltis, jūru… Un to, kā Dace mēģināja pierunāt pacelties manu roku. Tā tikai nedaudz sakustējās. Es laikam pietiekoši neizjutu tās vieglumu, jo biju pārņemta ar dīvainajām sajūtam laikā un telpā.

Atvadoties es jūtos nedaudz labāk. Ejot ārā pa durvīm, man jau gribas smaidīt. Bet, kad esmu nokļuvusi uz ielas, manī sazin no kurienes ieplūst enerģija. Es smaidu! Un aizmirstu par savām neskaitāmajām problēmām.

 

P.S.

Daudzi domā, ka jaukt fizioloģiju un psiholoģiju ir slikti. Es arī domāju, ka jaukt pavisam noteikti nevajag – drīzāk apvienot!

Ar manu ādas problēmu šobrīd cīnās ārsts Nr.5, uzstādot vēl vienu atšķirīgu diagnozi un izrakstot zāles, kuras nekur nav iespējams iegādāties. Lai arī kāds būtu problēmas patiesais iemesls, gluži fiziski jūtu, ka manī pēc seansa ir nostiprinājusies morāla aizsargbarjera. Un tas ir daudz.

 

Faktu rāmī

Jauno jeb Ēriksona hipnozi atklājis amerikāņu psihiatrs Miltons Ēriksons (1901 – 1880)

Gandrīz visas Ēriksona atrisinātās cilvēku problēmas iemūžinātas viņa skolnieku sarakstītajās grāmatās, no kurām vien var izveidot bibliotēku…

Transs ir dabisks, cilvēkam labvēlīgs fizioloģisks stāvoklis, kad cilvēka smadzeņu darbība kļūst intensīvāka, jo transā aktivizējas un mobilizējas vairāk šūnu.

Zemapziņa ir neizsmeļams resursu rezervuārs, kur glabājas visa nepieciešamā informācija, lai cilvēks būtu veiksmīgs, atrisinātu problēmas, apgūtu aizvien jaunas iemaņas un cīnītos ar slimībām.

Katrs no mums ik dienu ieslīgst terapeitiskajā jeb dziedinošajā transā, kas ļauj mūsu zemapziņai apkopot informāciju.

Arī meditācija ir transs, kas ļauj veiksmīgi piekļūt zemapziņas resursiem un mobilizēt organismu.

Ārsts var pacientam iemācīt autohipnozi, kas ļauj pašam pārvaldīt psiholoģiskos pārdzīvojumus.

Eiropā hipnozi drīkst praktizēt tikai ārsti, psihologi, stomatologi un vecmātes. Pašreiz notiek asas diskusijas par hipnoterapijas atdalīšanu no tradicionālās medicīnas, un, ja tā notiks, hipnozi drīkstēs arī cilvēki bez medicīniskās izglītības.

Hipnotiskais transs ir analogs austrumu meditācijai, kas jau gadu tūkstošiem spējusi saglabāt cilvēku fizisko un garīgo veselību.