Ieelpot zeltu, lai rupucis lasās. Žurnāls 36,6 2008 janvāris/februāris.

Asaras ir ļoti iedarbīgs līdzeklis svaigo emociju izskalošanai no ķermeņa.

 

Slieksme ļauties aizvainojumiem izraisa somatiskus traucējumus, kas pamazām pārtop nopietnās slimībās, -brīdina neirolingvistiskās programmēšanas meistare Dace Rolava. aicinādama mācīties negatīvās emocijas nelaist sev klāt.

 

- Emociju ietekmi uz dzīvo radību savulaik jau pētījis Avicenna. Viņš izvēlējās divas viena metiena aitas. Pirmajai ļāva augt barā, kur tā bija veselīga un ņipra: gan aizsargāta, gan pabakstīta un plānāku iztikšanu - kāds nu kuru reizi gadījās gans un ganības. Bet otrs dzīvnieks tika piesiets netālu no vilka sprosta. Šīs aitas augšanai un attīstībai bija nodrošināti izmeklēti labi apstākļi, bet tā drīz vien nobei­dzās - no stresa un apdraudētības izjūtas, kaut, nekādu reālu briesmu viņai nebija.

Austrumnieku līdzība pauž, ka visi nepatīka­mie pārdzīvojumi pārvēršoties par maziem drakoniem, kas savā saimniekā iekārtojas uz mierīgu snaušanu. Ļauties kādai no negatīva­jām emocijām, piemēram, aizvainojumam, nozīmē pieklauvēt pie gulētāja lodziņa: klau, draugs, pietiek sust! Kas cits šim atliek kā noskurināt miegu un sākt snaikstīt savas padsmit galvas? Tad paziņot: gribu ēst! Pēc brīža uzrēkt: vēlos ieturēties regulāri!

Un mūdzis jābaro - ar mūsu iekšējiem resursiem. Bet tie nevienam nav bezgalīgi.

Pa to laiku briesmonis sāk garlaikoties - mī­dās, staipās, grozās, kamēr sadomā modināt vēl kādu negāciju. Nu iet vaļā tusiņš, kamēr cilvēku veselība galīgi samīdīta. Vienam parā­dās neiroze, citam alerģija.

Jo secība ir tāda: sākumā cilvēks mielo dra­konu, vēlāk tas apēd pašu barotāju. Emociju pētnieki apgalvo, ka šādi nezvēri visbiežāk veicina insulta un sirdslēkmju rašanos, bet dažreiz nokausē savu uzturētāju līdz pat letālam iznākumam.

 

- Uzburiet kādu viegli uztveramu ainiņu ar drakona piedalīšanos!

- Ģimene gatavojas jaunās vedeklas ienāk­šanai, cerot uz tuvināšanos, abpusēju cieņu un labvēlību. Meitene apņēmības pilna iekļauties nākamā vīra ģimenē, gaišs prāts arī topo­šajai vīramātei: cik brīnišķīgi, ka man tagad nebūs tikai dēls, bet arī meita.

Lai mazinātu sākotnējo stīvumu, dēla drau­dzenei viņa palūdz nomizot kartupeļus. Pat neiedomājoties, ka meitene nāk no laukiem. Tur mizās neviens ārā nemet - ja pašu ruksis jau desās, nes kaimiņu vistām. Kartupeļus pirms mizošanas vienmēr nomazgā, tāpēc topošā radiniece priecīgi ber tupeņus izlietnē.

Vīramāte, to redzot, saķer galvu: kādas šausmas! Viņas nule izremontētās virtuves jaunajā un dārgajā izlietnē sagāzti smilšaini dārzeņi! Kartupeļus neviens nemazgā! Mizas maisiņā, maisiņu - miskastē. Un viņa satrau­kumā uzšvirkst: "Ko tu dari? Smiltis taču sašvīkās izlietnes virsmu!"

Meitene kā sālsstabs. Vienā mirklī viņas apziņā iegūts tā dēvētais negatīvais enkurs (par enkuriem lasiet 36,6 °C iepriekšējā nu­murā -S.A.).

Namamāte pēc mirkļa starpgadījumu jau aizmirsusi, jo nelāgās emocijas uzreiz izgāzusi. Saprot, ka nav jau bērnam nekādas vaina

Bet kas notiek ar dēmonu? Tas līksmo - beidzot darbiņš. Tāpēc nākamreiz, pārkāpjot virtuves slieksni, meitenei uztraukumā mugura slapja. Nekas slikts nav noticis, bet emocijas negatīvas. Vislabprātāk viņa tur nemaz kāju nespertu.

Ja ciemošanās tomēr neizbēgama, sākot­nēji jaukais bērns vairs pat nevar vīrenei mīļi uzsmaidīt, to laipni uzrunāt. Jebkurš viņas pieskāriens izraisa pretīgumu. Jo pūķis tur iekšā pieprasa ēdienkarti dažādot - katru reizi nāk klāt kāda jauna netīksmes nianse. Drīz vien ir skaidrs: es nevaru šo cilvēku ciest.

Jo negatīvāka un spilgtāka bijusi emocija, kas sākumā vienmēr ir tikai gāzveida - uzpūt un izgaisīs, jo ātrāk tā pārtop daudz blīvākā substancē, kas jau salīdzināma ar naftu. Un tad nav tālu arī nākamais pārvērtību līmenis -akmeņogles. Bet tās jāskalda.

Topošā vīramāte par tādu jau kļuvusi oficiāli, bet jaunajiem diemžēl dzīvošana pie viņas, tāpēc izvairīties no ikdienas saskarsmes nav iespējams.

Kādi sievietei vairs var būt resursi? Neilgā laikā viņa pārvērtusies par ēnu. Ne strādāt spēj, ne valdīt pār sevi.

 

- Kā šīs ludziņas varoņiem vajadzēja izturēties?

- Gudra būdama, jaunā sieviete varēja saprast, ka jebkurā virtuvē tradīcijas var būt citādas nekā viņas mājā. Tāpēc topošajai vīrs mātei, kas lūdz nomizot kartupeļus, meitene rotaļīgi pajautātu, kā pie jums rīkojas ar kartupeļiem. Jāmazgā? Kur likt mizas?

Viņai liktos pašsaprotami, ka ienācējam pienākums pielāgoties vienmēr ir lielāks nekā saimniekam.

Bet vīramātei vispirms nebūtu bijis par ļaunu meiteni ar visu iepazīstināt: šī ir mana valstība. Te mums ir tas, bet šo mēs darām tā. Kartupeļus griežu šādi, kad vāru sausus, bet tā - zupai.

Svarīgākais - laikus par visu runāt. Ja tas nav iespējams ar tikko iepazītu cilvēku, līdzēt kaut vai ieskriešana drauga istabā, lai izraudātos viņam uz pleca. Lai izgaisinātu negatīvās emocijas, kamēr tām vēl ir tikai psiholoģiskas izpausmes un tās nav pāraugušas ķermeniskās.

Klasisks piemērs - redzes pasliktināšanās pārejas vecuma bērniem ģimenēs, kurās vecāki šķiras. Kad tēvs un māte sāk strīdēties bērna zemapziņa izveido vairogu: negribu to redzēt! Sajūta, ka šķiršanās nozīmē iespēju kādu no vecākiem zaudēt, liek krasi paslik­tināties redzei.

 

- Vai tiešām pietiek tikai ar izrunāšanos? Un ko darīt tad, ja dēmoni jau sākuši plosīties?

- Būtu jāiemācās sekot pārmaiņām ķerme­nī. Secinot, ka esmu sadusmojies, padomāt, kā tad jūtos un kas ar mani notiek.

Jebkura no negatīvajām emocijām paliek ķermenī, kaut kādā veidā to piepildot. Ja aiz­vērtām acīm domā par brīdi, kad tas noticis, iespējams atrast vietu, kur šī emocija atrodas patlaban. Zemapziņai piemīt īpašība vienreiz notikušu darbību atkārtot, to nostiprinot, bet ķermenis šo emociju liek vienā un tajā pašā vietā. Krāmē, krāmē - kā tādu kārtaino kūku, lai tikai padarītu savu teritoriju lielāku.

Kad sāk meklēt, kur iemitinājusies šī emo­cijas aktivizētā vieta - smaga, blīva, varbūt karsta vai auksta, to var atrast.

Turpinot pašanalīzi, iespējams noteikt pat emocijas krāsu. Jo kūka blīvāka, jo tumšāka. Pēc tam vērts sev pajautāt, kāda veidojumam konsistence - vai tā ir gāzveida, vai jau sabiezējusi masa. Un cik cieta - kā māla pika vai akmens? Ja emocija salīdzināma ar priekš­metu, pēc kā tā izskatītos? Ko tik cilvēki neatbild - ezis, akmens, zobens, čūska.

Tālāk - cik procentu ķermeņa aizņem tas, kas melns pikucis?

Un vēl var noteikt, cik sen šī emocija, pie­mēram, aizvainojums, tur jau atrodas.

Beidzot - vai tas savs vai svešs?

 

- Kā gan svešķermenis var būt savs? Protams, svešs!

- Sakoncentrētās emocijas - aizvainojumu un dusmas, vēl citus atmodinātos dēmonus - ļaudis tiešām visbiežāk uzskata par svešķermeņiem sevī. Tieši tāpat kā žultsakmeņus un nierakmeņus, ko ķirurgs pēc ope­rācijas parasti atstāj piemiņai. Vai tiešām tie ir sveši? Kāpēc? No ārpuses uzradās? Tika netīšām norīti? Iekrita pa caurulīti? Nekā ne­biji Mūsu pašu dusmas, bēdas, nepiepildītās cerības un citas negācijas vien tās ir, tikai pārvērstas akmeņos. Savlaicīgi ārā neizlais­tās, bet cītīgi koncentrētās un blīvētās. Pašu darbiņš!

 

- Ko ar to iesākt?

- Vai nu pacelt rokas un žēli nopīkstēt, ka nu vairs nekas nav līdzams, vai strādāt, lai turpmāk dzīvotu bez tām.

 

  • Vispirms jāiemācās aprakstīt negatīvo emociju uzvedību savā ķermenī.

Sirdī dur kā ar nazi.

Galvā kā spainis uzmaukts, ap pieri kā stīpa aplikta.

Man šī nodevība kā mugurā iedurts duncis.

Ļoti amizanti, kad mazs bērns atkārto vec­māmiņas iekšējās ķermeniskās sajūtas: "Man gūža sāp, it kā kumeļš būtu iespēris."

Kāda stīpa ap galvu, kāds spainis, kumeļš vai duncis? Par to pašu aizvainojumu, turklāt ļoti lielu, te ir runa!

  • Tad kārta nākamajai šā vajadzīgā darba daļai - aizvērt acis un noskaidrot:

- kurā vietā emocija atrodas,

- kādā tā krāsā,

- no kāda materiāla veidota,

- cik procentu ķermeņa aizņem,

- vai tā ir paša vai sveša.

Domās vai klusā balsī atbildot sev uz šiem jautājumiem, iztēloties spēcīgu ūdenskritu­mu. Nostāties zem tā un ļaut šaltīm nomaz­gāt ķermeni no ārpuses, tad iedomāties pi­līti pēc pilītes ieritam arī iekšpusē. Ļaut tām virzīties uz sablīvējumu, lai sāktu to šķīdi­nāt. Tieši tāpat kā dzidra ūdens karafē vien­mērīgi sadalās dzērveņu sīrups. Un skat -piecus gadus vecais tumšā māla ezis, kas aizņēma 60 procentus visa ķermeņa, pama­zām kļūst mazāks un mazāks.

  • Tad sev atgādināt: šis blīvējums ir manis paša sakoncentrētā enerģija. Ja vienā vietā tās bijis tik nevajadzīgi daudz, citur ķermenī tās noteikti trūkst. Kur ir šī vieta?

To, iedziļinoties savās sajūtās, iespējams atrast - zonu, kur jūtams tukšums un vēsums. Kad tā atrasta, vēl brīdi ļaut dzidrā ūdens bur­vju pērlītēm māla piku šķīdināt, tad vienmērīgi piepildīt ķermeni ar tīro un svaigo ūdenskritu­ma spēku. Nekas nav jāatbrīvo, nav jāmet prom: savs taču, nevis svešs.

Tīrīšanu vienmēr labāk veikt ar prātu, nevis ķirurga skalpeli, jo domās notikusi arī pie­sārņošana.

Ja nepietiek ar vienu reizi, pēc trim dienām var atkal apsēsties, pievērt acis un paskatīties, kas notiek. Uz galvošanu - māla krupis būs krietni vien sarucis.

Pastrādāt, kamēr tas izzūd pavisam.

 

- Man tomēr šķiet, ka lielākais vairums cilvēku, īpaši jau vīrieši, atzīs, ka pēc acu aizvēršanas nekādus ūdenskritumus vai procentos izsakāmus zobenus, ežus vai krupjus neredz.

- Ja vien atrastas iedarbīgas metaforas, ar šo metodi darboties var visi, arī vīrieši. Galvenais -motivācija. Pēc tam daudzi paši par sevi brīnās. Protams, ūdenskrituma vietā var būt jebkurš cits tēls. Piemēram, strādājot ar tiem, kuri grib at­mest smēķēšanu, gan jaunieši, gan rūdītie pīp­maņi spēja ļoti spilgti raksturot piķi savā pakrūtē.

 

- Acīm noteikti jābūt aizvērtām?

- Var strādāt arī ar vaļējām, taču redze apēd lielu daļu no mūsu enerģijas. Acu pievēršana palīdz to taupīt.

Arī Būda vienmēr attēlots puspievērtām acīm, jo tā visvieglāk būt meditatīvā stāvoklī, tomēr nepazaudējot šeit un tagad izjūtu.

 

- Vai iekšējo resursu aizsardzībai nav iespējama kāda vēl vienkāršāka metode?

- Protams, var arī pateikt zemapziņai,

ka ar katru elpas vilcienu iekšējais smagums kļūst vieglāks. Elpojam taču nepārtraukti -ieelpa, izelpa. Un sabiezējums izplēn. Ļoti iedarbīga ir šāda metode darbam ar sabiezinājumu, kamēr emocija vēl pavisam svaiga - tikko kāds uzkliedzis un sarūgtinājis, radot trauksmi, neapmierinātību, aizvaino­jumu, bailes vai dusmas.

Apsēsties uz krēsla maliņas ar dibengalu tā, lai astes kauliņš paliktu brīvs. Nevis no­vietot kājas kā dāmai - kopā un mazliet uz vienu pusi, bet ieņemt vīriešu pozu, kad, radot stabilitātes sajūtu, kājas mazliet izvēr­stas, bet abas pēdas stingri pret grīdu. Sva­rīgi, lai rokas nav krustā, bet uz ceļiem.

Pēc šīs pozas ieņemšanas mazliet pado­māt par radušos trauksmi. Tad pievērtām acīm ievilkt gaisu, iztēlojoties, ka tas gūts no kosmosa - zeltains, tīrs, dzidrs, dziedinošs. Just elpu kā mirdzošu staru vai spirdzinošu lietu, varbūt kā Jāņu rīta miglu. Ievilkt to plau­šās, izgaršot ielīšanu ķermenī, tad uz brīdi aizturēt elpu ar domu, ka šī strāva savāc visu slikto. Un tad ar spēcīgu pūtienu - izelpa. Pat pieliecoties uz priekšu, ar troksni - lai nāk no pašiem vēdera dobuma dziļumiem.

 

- Cik ilgi ieteicams tā elpot?

- Ievelkot elpu pārlieku spēcīgi, tiek paņemts ļoti daudz enerģijas, tāpēc strauja atbrīvošanās no kāda bloka var radīt īstu palu efektu, kad ledus iešana aizrauj līdzi būdiņu ar visu suni. Galva noreibst, rodas nestabilitātes sajūta. Tāpēc jārīkojas lēnām un mierīgi. Ja apzināties, ka jums daudz enerģētisko bloku, vairāk par piecām ieelpām un izelpām veikt nevajadzētu.

īpaši jāuzmanās tiem, kuriem ir mugurkaula un skriemeļu problēmas, kā arī augsts asins­spiediens. Viņiem pietiek ar divām reizēm.

Ja tā rīkojas ikreiz pēc emocionālā sitiena saņemšanas, negācijas vairs nesablīvējas. Un pienāk brīdis, kad zemapziņa šo inventarizā­ciju sāk veikt pati.

Tieši tāpat kā prāts šķiro, vai labāk iet pa­staigāties pa Valdemāra ielu, kur liels gaisa piesārņojums, vai pa Mežaparku, zemapziņa . izrīkojas ar emocijām. Šo komplimentu laidīšu ķermenī, bet tas aizvainojums uz mani neattie­cas - fu, prom!

Psiholoģiskā higiēna. Tieši tas pats, kas pirms ēšanas nomazgāt rokas.

 

Selga Amata