Cieņa pret citu labumiem. Biznesa psiholoģija 2007.gada oktobris/novembris

«Briedums nav saistīts ar dzīves pieredzi. Tam ir kaut kas kopējs ar iekšējo ceļojumu, ar iekšējo pieredzi.   

 Ošo    

 

Septītais bauslis aizliedz zagšanu, tas ir - nelikumīgu sveša īpašuma piesavināšanos, kas ir pretrunā ar īpašnieka saprātīgo gribu. Zagšanas fakts mūs vienmēr pārsteidz - nekas nav mainījies, gadu tūkstošiem ritot, mēs esam apzagti, ir apzagti kaimiņi, ir cietis darba kolēģis. Mēs bezcerīgi jautājam: Ko darīt?"

 

Šo „ko darīt?" jautā apzagtais, „ko darīt?" jautā aizdomās tura­mais, „ko darīt?" jautā darba vadītājs. Atbildes nav! Neizpratnē ir visi. Jautājums psihologam: „Kā rīkoties, kā risināt situāciju, ja darba vietā kāds tiek apzagts?"

Ja konstatējam „sīkumu” nozušanu, tad parasti nepievēršam uzmanību — pildspalva, kalkulators, marķieris, nav laika tam pievērst uzmanību. Mobilais telefons, nauda, vērtīgas lietas, to konstatējam uzreiz. Ja neesam cietēji, pie sevis nosakām: „Neseko līdz, kur noliek savas lietas..."

Šad un tad ir dzirdēts, ka zādzības ir abpusēja izlaidība - veids, kā iegūt kaut ko par velti vai pavirša attieksme pret personīgajām lietām. Bet ir gadījumi, kad jārunā par slimību, kuru ietekmēt pašam zadzējam gandrīz nav iespējams. Kleptomānija ir cilvēka impulsīva, neapzināta sev bieži nevajadzīgu lietu piesavināšanās. 1928. gadā ārsts Frīdemans grāmatā apraksta kleptomānijas psi­hoanalītiskos un tiesu ekspertīzes aspektus. Viņš kleptomāniju dēvē pat divkosīgo Jānusu, kuru no vienas puses ir slimība, bet no otras puses juridiska atbildība. Paliek atklāts jautājums, kad zagšana ir slimība - kleptomānija, bet kad — likumpārkāpums? Tādēļ zagļus var vadīt īsti rafinēti labi izplānoti zagšanas plāni, bet var vadīt neapzināti slimības kleptomānijas izraisīta darbī­ba. Kleptomāniju var pastiprināt stresa situācijas. Vai ir zāles? Zāles parasti nelīdz. Var līdzēt dažādas dzīves pozitī­vas situācijas, līdzcilvēku izpratne vai psihodinamiskā hipnoze.

Lai arī kādā aizsegā notiktu zagšana, cietējs nonāk neapskau­žamā situācijā. Darba kolektīvos šādi gadījumi nav retums. Organizācijas vadītājs cenšas noskaidrot situāciju, risināt to. Kolektīvs bieži sašķeļas „nometnēs" - tie, kuri pārmet, tie, kuri neitrāli un tie, kuri jūtīgi uztver notikušo, domā, ka viņus tur aizdomās. Es šos cilvēkus sauktu par līdzatkarīgajiem, kuri ir „īstie" cietēji, jo uz viņiem krīt aizdomas. Esmu bez vainas vai­nīgais. Visbiežāk atrisinājuma nav. Ja nu vienīgi zagšanas fakts izrādās pārpratums - it kā nozudusi lieta ir pavirši nomesta, nokritusi vai kā citādi atrodas. Neatrodot nozagto, cietušais no­tikušo spiests pārdzīvot, aizmirst. Organizācija darbiniekam var piedāvāt kompensāciju, darba kolēģi kolektīvi cenšas palīdzēt. Ja cietusi pati, organizācija un nozudušais nav kas ļoti vērtīgs vai svarīgs dokuments, policijai neziņojam. Ziņošana policijai ir pārāk „pikanta" lieta, jo aptumšo un met melnu ēnu uz organi­zāciju. Lai tik neciestu labā slava, lai nerastos informācijas no­plūde, lai klienti nesatrauktos, lai konkurentiem nebūtu iemesla priecāties. Varam noklusēt arī lielu naudas summas pazušanu. Bagāts dara, kā grib.

Daži piemēri no zagšanas situācijām darba vietās. Kādā darba vietā zagšana notika atkārtoti, aizdomās visi un tai pat laikā ne­vienas. Līdz brīdim, kad kāda no darbiniecēm iesniedza atlūgu­mu. Izrādījās, ka viņas nepilngadīgais dēls, kurš apciemoja māti darbā, lai padarbotos pie datora, ir narkomāns.

Minēšu kuriozu, bet bieži sastopamu gadījumu. Apkopēja kādā slēgtā valsts iestādē ir spiesta sūdzēties par gaisa atsvaidzinātāja flakonu regulāru „pazušanu" no tualetes.

Vēl kāds piemērs. Darba vietā atkārtoti notiek zagšanas gadīju­mi. Pazūd maznozīmīgas lietas, kāds konstatē sīknaudas pazu­šanu no mēteļa kabatas, citam kāds sīkums no darba galda, šis tas pazūd arī klientiem. Nereti arī vērtīgākas mantas, mobilais telefons, no somiņas maks vai somiņa. Tā, vairāku gadu garumā zagli neatklāj. Cietušie nebija pārliecināti, vai pazudušais jau nav nozaudēts agrāk. Līdz atklājās, ka zaglēns ir kādas darbinie­ces dēls, kuram ir dziļas psiholoģiskas problēmas - vecākā bērna sindroms, kurš ļoti bieži izpaužas kā kleptomānija. Protams, ne visi bērni, kuri zog, kļūst par kleptomāniem un turpina to darīt arī kā pieaugušie.

Vajadzētu izzināt, kā darbojas mūsu domāšana un kā tā saistīta ar rīcību.

Apkārtne, kurā mēs dzīvojam, mūs ietekmē veido un nosaka uzvedības modeļus. Problēmas būtība slēpjas ģimenē, bērnības psiholoģiskajās traumās. Mīlestības zaudēšanā, jo vecāku uzma­nība veltīta jaunākajam - fokuss uz mani kā vienīgo zudis. Cē­loņi ir dažādu bioloģisko un psiholoģisko faktoru kombinācija. Apziņa un ķermenis funkcionē kā vienota kibernētiskā sistēma. Tie nav dažādi objekti, kas strādā neatkarīgi viens no otra. Viss, kas kļūst par mūsu pārdomu, secinājumu, iztēles vai atmiņas priekšmetu, kļūst par mūsu jūtu, neiroloģisko pārdzīvojumu, ķermeniskajām (somātiskajām) sajūtām — tādā veidā arī par mūsu emocijām. Lūk, tāpēc mēs rakstām ar domu zīmi:

apziņa ķermenis

domas — jūtas

neiro – semantiskais

 

Šie elementi neeksistē atsevišķi. Tas izskaidro „placebo efektu". Tas kaut kas, ko mēs domājam, ka ir tabletē, var tikpat stipri ie­darboties uz mūsu ķermeni, kā arī tas, kas tur ir faktiski. Nevai­nīgas glikozes tablete (placebo) iedarbojas ārstējoši. Tas notiek tāpēc, ka mūsu „apziņa" ietekmē „ķermeni", un šī ietekme var būt gan pozitīva, gan negatīva. Mūsdienu mediķi - zinātnieki sāk atzīt saistību starp apziņu un ķermeni. Lakofs un Pžonsons (1999.g.) atzīmēja, ka mūsu smadzenes satur aptuveni 100 miljardus neironu, un šie neironi veido ,,100 triljonus sinoptisko saišu". Tāds „aparāts" sniedz fenomenam, ko mēs dēvējam par „apziņu", milzums daudz iespēju nodot savus paziņojumus „ķermenim". Un tie var transformēties pozitīvā vai negatīvā darbībā. Kuras var būt vadītas ar pilnīgu apzināšanos vai va­dītas pilnīgi neapzināti. Mēs esam informācijas pārstrādāšanas sistēma. Visos līmeņos, sākot no mūsu DNS gēna kodēšanas, centrālās nervu, sistēmas un imūnsistēmas, beidzot ar smadzeņu anatomiju un apziņas darbu, mēs kodējam, pārkodējam un de­kodējam datus. Tieši šie procesi mūs apvelta ar „dzīvību". Mēs reaģējam uz apkārtējo pasauli, kodējot to kā kaili, reaģējot uz ārējiem stimuliem atbilstoši mūsu pasaules modeļiem, bet mans iekšējais pasaules modelis var mudināt zagt. Mums ir darīša­nas ar apziņu - ķermeni, bet nekad ar „apziņu" atsevišķi no „ķermeņa", vai no „emocijām", vai arī „emocijām" atsevišķi no „apziņas". Tāda nostādne ļauj mums strādāt holistiski, integrēt vienotā sistēmā apziņu - ķermeni — emocijas, kuras mūs vada uz veselīgu kongruenci un ekoloģiskumu vai to grauj. Viss funk­cionē kopā.