Bauda, kuru izgaršot jātrenējas. Žurnāls 36,6 2007.gada maijs/jūnijs.

Mūsu attieksme pret nepazīstamo dažkārt izpaužas kā noliegums vai bijīga distancēšanās, un transa jēdziens pieder tieši šai kategorijai. Taču speciālisti piedāvā citādu pieeju: nevis baidīties un norobežoties, bet saprast un izzināt. Jo tikai tas, kas iepazīts, vairs nebaida - kļūst noderīgs un vadāms.

 

Dace Rolava ir psihodinamiskās hipnozes un neirolingvistiskās programmēšanas praktiķe, teorētiķe un pe­dagoģe - viņas vadītais Jauno psiholoģiju centrs darbojas jau desmit gadus. Rolava zināšanas smēlusi un praksē pārbaudījusi Itālijā, Francijā, Krievijā, Kanādā, Lietuvā, bet patlaban, apgūstot klasisko psiholoģiju, mā­cās maģistrantūrā tepat Latvijā.

Viņa piedzīvojusi klīnisko nāvi. "Man nav nevienas locītavas, kura nebūtu izsāpējusi, jo komplikācijas pēc 15 gadu vecumā neizgulētas gripas radīja alerģiski infekciozu poliartrītu," saka Dace. Savulaik viņai prognozēja, ka turpmākais mūžs būs jāpavada ratiņkrēslā. No tā mirkļa katra diena bijusi cīņa ar slimības uzspiesto nevarību, lai varētu sacīt: "Tik labi, kā tagad un pēdējos 15 gadus, neesmu jutusies nekad."

Šīs sievietes dzīve ir nepārtraukts sevis izzināšanas ceļš, un, to ejot, radusies vajadzība gūtajās atziņās dalīties ar citiem.

Tāpēc nav pamata neticēt, kad Dace apgalvo: "Runāju, stāstu un mācu tikai to, ko esmu piedzīvojusi, pār­baudījusi un izdzīvojusi. Un pārliecinājusies, ka tas darbojas.”

Cilvēkiem, kuri vairākās paaudzēs raduši ticēt vienīgi tam, kas aptaustāms un saskatāms, jo­ projām grūti pieņemt netveramības. Arī vārdam transs piemīt noslēpumainība, kas mazliet biedē.

-   Transs ir neatņemams cilvēka fizioloģiskais stā­voklis, kad prāta kontrole uz mirkli tiek izslēgta, lai zemapziņa labāk uztvertu, atlasītu un noseivotu apkārtējo informāciju. Katras septiņdesmit piektās milisekundes laikā mēs krītam transā; ap trim minitransiem divās sekundēs! Un tas notiek neatkarīgi no tā, cik daudz par to zinām.

Atrasts alu zīmējums, kurā redzamais vīrietis, iespējams, cilts šamanis, ir transa stāvoklī. Gu­lošs, ar milzīgu, erekcijā saslietu failu, blakus spieķim līdzīgs veidojums. Vēsturnieki uzskata: transa pētniecība uzsākama no šī 17,5 tūkstošus gadu senā alu gleznojuma.

 

-Ir daudz parādību, kuras kāda interesentu vai pat zinātnieku grupa pēta, bet pārējie lielu vērību nepievērš, jo tas neiespaido viņu ikdienu. Vai ir kāds zināšanu minimums par transu, kura apgūšana mūsu dzīvi tomēr varētu ietekmēt uz labu?

-      Minimums? Atzīt, ka zemapziņa ar uzkrāto informāciju prot rīko­ ties labāk nekā apziņa jeb prāts. Saprast, ka transa laikā prāta kontro­le pār apziņu atslābinās, tāpēc zemapziņai labāk saklausīt tā vēlmes.

Iemācīties vajadzības reizē pašam sevi ātri ievadīt transā un izkļūt no tā.

 

-   Mēģiniet pēc iespējas populārāk paskaidrot, kā šie nosacīju­mi izpaužas!

-   Tie, kas vada auto, labi uztvers šādu līdzību.

Ir brīdis, kad automašīnas mani neinteresē, pat kaitina: izplūdes gāzes piesārņo gaisu, pārvietošanās braukšus atņem iespēju būt kustībā. Bet tad sāku domāt: lai tiktu galā ar saviem pienākumiem, man mašīna tomēr vajadzīga. Un iestājos autovadītāju kursos.

Diemžēl jau pirmās nodarbības dzen panikā: atlaist rokas bremzi un nospiest sajūgu, grozīt stūri un skatīties aizmugures spogulī, turklāt visu uzreiz - es taču to nekad neapgūšu!

Sāku braukt-vienu nedēļu, otru, trešo. Ceturtajā jau saprotu, kas kājām darāms ar visiem trim pedāļiem, kā ar roku pārslēgt ātrumus. Es­mu iemācījusies ne tikai skatīties spoguļos, bet pat ceļā uzkrāsot lūpas.

Pēc laiciņa jau nedomāju ne par spoguļiem, ne par to, ko dara kājas vai rokas - viss aiziet automātiski. Jo man braucot vairs nav jā­piepūlē prāts - procesu vada zemapziņa. Viss notiek automātiski. Pa zināmu un pietiekami labu ceļu varu pajoņot garām apdzīvotām vie­tām, pat neievērojot to nosaukumus (taču nepārkāpjot nevienu satik­smes noteikumu punktu), jo esmu nonākusi braukšanas transā.

Ja ceļā kāds no šī stāvokļa būtu izsitis: sēdējis līdzās un licis komentēt, ko un kāpēc kurā mirklī daru, pilnīgi skaidrs, ka rīcībā būtu pieļāvusi kļūdu.

Tikko zināšanām, kas tiktāl apgūtas, ka atdotas zemapziņas līmenim, pievienojam prātu, kļūdāmies. Prāts neprot ar tām rīkoties.

 

-   Iemācīties dzīvot bez prāta kontroles, un viss būs labi?

-   Nenoliedzami - apziņa jeb prāts cilvēci virza uz nākotni, ļaujot uz­tvert ārējās pasaules sniegto informāciju, to klasificēt un iekļaut apzi­nātās rīcības programmās.

Tomēr zemapziņa, kurai nav ne laika, ne telpas robežu, mērķu īstenošanā iepludina arī resursus, par kuriem prāts neko nezina.

Turpinot par auto vadīšanu: ir cilvēki, kuri pārzina tehniku un ļoti labi vada mašīnu, taču nokārtot eksāmenus braukšanā nekādi nevar. Liek - izkrīt, liek - izkrīt, kamēr iedzīvojas kompleksos un atmet tiesī­bu iegūšanai ar roku. Viņi tik ļoti samācījušies, ka visu grib darīt ar prātu. Es tādiem saku: lūdzu, 21 dienu, nevienu neizlaižot, vismaz stundu pavingrinieties braukšanā, bet 22. dienā bez mazākā uztrau­kuma stājieties komisijas priekšā.

Nav gadījies, kad pēc tam kāds būtu izkritis.

 

Lai zemapziņa piereģistrētu kādu jaunu apziņas sarūpētu informācijas vienību, vajadzīgs atkārtojums 21 reizi.

Transs ir viens no spēcīgākajiem zemapziņas rīcībā esošajiem in­strumentiem, kas palīdz sadzirdēt un īstenot apziņas vēlmes. Ar vienu svarīgu nosacījumu - atmetot priedēkli ne.

 

-   Kāds ir transa darbības mehānisms?

-   Transa izpētē visvairāk nopelnu ir amerikāņu zinātnieku veiktajam eksperimentam ar PET skeneri - ārkārtīgi jutīgu ierīci smalkāko ener­ģētisko procesu uztveršanai cilvēka smadzenēs. Viens no viņu atklāju­miem radīja sprādzienam līdzīgu efektu, jo apgāza uzskatu par sma­dzeņu pusložu duālo dabu. Ir taču pieņemts, ka, veikdamas atšķirīgus uzdevumus, tās savstarpēji ir pat iedomīgas un lecīgas.

Cilvēks, ar kuru veica eksperimentu, ieņēma sev tīkamu atslābinā­šanās pozu - paša izvēlētas mūzikas pavadībā atlaidās zvilnī, un viņam pieslēdza skeneri.

Sekojot aparāta mērījumiem uz displeja, varēja vērot, kā galvas smadzenēs cits pēc cita iedegas daži pulsējoši gaismas punktiņi, kas norāda uz aktivizētiem centriem - relaksācijas un dzirdes centru, vēl nedaudziem.

Tad pie skenera pieslēgtajam cilvēkam līdzās apsēdās hipnologs -speciālists, kurš pārzina transa stāvokļus un hipnozi, kā arī organisma reakcijas šādu seansu laikā. Tiklīdz cilvēks bija atslābināts un ievadīts transā, bet hipnologa runā tika ietverti dažādi uzdevumi, skeneris sāka fiksēt īstus brīnumus. Abas smadzeņu puslodes it kā apvienojās, un displejs kļuva par zvaigžņotu debesi, kam pāri klājās tāds kā Piena ceļš. Aktivizējās visi smadzeņu centri, kas iesaistīti nosaukto uzde­vumu izpildē!

Tā arī ir šī fenomena atslēga: transa laikā zemapziņa apvieno abas puslodes un aktivizē to centrus gan vienotam, saskaņotam darbam ar jau uzkrāto informāciju, gan pieņem izpildei hipnologa tekstos ietvertos uzdevumus.

 

-   Vai ieiešana transā iespējama tikai ar hipnologa palīdzību?

-   Runājot par terapeitisko transu - jā!

 

-   Vai transu var izmantot arī ikdienas problēmu risināšanā?

-   Piemērs, kā skolotāji, lietojot transu, var izmantot zemapziņas spēku jaunās vielas iemācīšanai. Zinot, ka zemapziņa nepazīst priedēkli ne-, vajag ienākt klasē un teikt: mīļie bērni, neko svarīgu jums šodien nestāstīšu. Jūs varat būt ļoti neuzmanīgi, jo neko no sacītā nav jāatceras.

Ko dara bērns? Koncentrējas uz to, kas atrodas aiz ne-: būs - jā­iegaumē, jāatceras. Nemaz nejūt, ka visu aptvēris un iegaumējis.

Cits eksperiments, īpaši piemērots cilvēkiem, kuriem kādas ieceres īstenošanai vajag bīdītāju un uzmundrinātāju. Kādu, kurš pasaka: nu beidzot atļaujies to, ko parasti sev aizliedz! Piemēram, sadūšojies nopirkt jaunas pavasara kurpes. Tādas īsti modīgas, no jaunā Camper firmas kataloga.

Pasākumā var iepludināt arī mazliet maģijas, nosakot konkrētajai iecerei atbilstošāko krāsu. Visam, kas saistīts ar ķermenisko mīlestī­bu un naudu, der rozā, sarkanā vai oranžā; ar veselību - sirds čakras, zaļā; ja mērķis atrodams tikai virtuālajā laukā - violetā. Un iegā­dāties attiecīgās krāsas papīrīšus. Kurpēm piemērotākie ir oranžie.

Nākamais uzdevums - precīzi formulēt vēlmi, atmetot noliedzēj vārdiņu ne-, bet darbības vārdus lietojot tikai tagadnes formā: "2007. gada vasaras sezonai man IR spāņu firmas Camper ra­žojuma tirkīzzilas platformas siksniņkurpes, kas maksā 89 latus."

Uzraksta šos vārdus uz lapiņām. Viens un tas pats 21 reizi!

Ik rītu tūlīt pēc dušas ar svaigi iztīrītiem zobiem, kad pašai prieks uz sevi skatīties, ņemt kārtējo lapiņu, un, raugoties spogulī, to nola­sīt. Ar iekšēju pārliecību, ka man šī manta jau ir - pat smarža virmo gaisā.

Ja 21 dienu tā skaitīts, divdesmit otrajā zemapziņa jau ir saorga­nizējusi notikumus tā, ka kurpes var vilkt kājās.

Ne to vien spēj zemapziņa.

 



 

Atceros - kāda meitene uzrakstīja: "Man IR jauns mobilais tele­fons." Pēc četrām dienām vīlusies ziņoja: man tas mobilais tiešām uzradies, turklāt par brīvu - darbā bija loterija un laimēju. Bet ne tas ir krāsā, kuru iekāroju, ne firma īstā. Bet tik ļoti centos, kamēr visas lapiņas aprakstīju.

Jautāju: vai uzsvēri, ka gribi tieši Samsung F700? Un violetā krāsā? Nē? Tad kāpēc zūdies?

Zemapziņa var un grib cilvēkam palīdzēt, jautājums ir vienīgi par to, vai cilvēks prot tai savu vēlmi izsacīt. Un saklausīt atbildes.

 

-   Kāpēc vajadzīga šāda spēle, ja to pašu varētu sasniegt,
lietišķi izskaitļojot ienākumus un izdevumus?

-   Tāpēc, ka apziņa nosaka tikai piecus līdz septiņus procentus no procesiem, kas norisinās cilvēka ķermenī. Viss pārējais - zemapziņas pārziņā. Kaut vai tāpēc, ka zemapziņas galvenais uzdevums - noturēt ķermeni pie dzīvības. Lai cik ļoti prāts grib paspīdēt ar saviem nosacījumiem, tiklīdz iestājas pārslodze, apziņa atslēdzas, lai dzīvībai nepieciešamajiem procesiem nepietrūktu enerģijas. Bezsamaņa, koma - un visnepiemērotākajos brīžos.

Apziņas procesi prasa daudz enerģijas, sevišķi - redzes funk­cijas nodrošināšana.

Visi zemapziņas procesi norisinās neapzināti. Ar prātu tos regulēt spēj vienīgi augsta līmeņa jogas un budisma adepti, piemēram, apstādinot sirdsdarbību un elpošanu. Mums, pārējiem, pārvērst savas apzinātās darbības par iemaņām un ielikt zemapziņas arhīvā iespējams tikai caur apziņu. Tāpēc man vajag 21 dienu apzināti lasīt savu lapiņu vai vingrināties braukšanā ar mašīnu, lai zemapziņa to pieņemtu kā savu.

Transu var izmantot, dodot zemapziņai uzdevumus. Bet sekot līdzi to izpildei iespējams ar intuīcijas, ko dēvē par sesto maņu, palīdzību. Intuīcija zemapziņas savākto informāciju kodē, apstrādā un liek lietā.

Ar nosacījumu, ka apziņa ir pagrūsta malā.

 

-   Vairumam cilvēku blakus nesēž hipnologs, kas palīdz zemapziņā ielikt vajadzīgas lietas. Kā to labāk izdarīt pašam?

-   Ikdienas psiholoģiskās higiēnas prasība ir meditācija, kas ķermenim dod iespēju atslābināties un nonākt transā, lai ieietu sevī un ar pašhipnozes palīdzību piekļūtu zemapziņas resursiem.

Taču apgūt pašhipnozi - principus, kā ieiet izmainītā apziņas stāvoklī, kā uzdot jautājumus zemapziņai - tikai pašmācības ceļā ir ļoti grūti. Daudz labāk, ja līdzās ir skolotājs.

Kamēr tāds vēl nav sastapts, galvenais ir patiesa vēlme iepazīt sevi.

Atvēlot brīdi, kad var atļauties nedarīt neko - ieslēgt relaksējošu mūziku un klausīties, nedomājot, kas notiek apkārt. Ļauties.

Liela kļūda ir šādās reizēs izolēt sevi no apkārtējās vides, uzska­tot, ka jābūt pilnīgam klusumam. Patiesībā apziņa ideālā klusumā jūtas slikti. Trokšņus, kas apkārt, jācenšas ar sevi savienot - viss, kas lieks, iziet cauri un aiziet prom.

Sevis apguves darbu var sākt ar vienkāršu, bet reizē grūtu jogas vingrojumu, ko daudzi pazīst ar nosaukumu sūklītis. Tas ļauj pārliecināties, ka atslābināt ķermeni ir smags darbs, ko sākumā katrs nemaz nespēj, jo organismā sakrājies daudz spriedzes un stresa.

Tas ir normāli, ka var paiet pat desmit dienas, bet pilnīgu atslābinājumu vēl neizdodas panākt.

Sākumā šim vingrinājumam var atvēlēt 20 minūtes līdz pusstun­dai katru dienu. Ideāli - 15 minūtes no rīta, 15 vakarā. Uzgriezt modinātāju uz noteikto laiku, nolikt to stūrī, bet virsū spilvenu, lai skaņa nav tik spalga, un sākt darbu ar savu ķermeni.

Pulkstenis nozvana, līdz apziņai nonāk signāls, ka atkal pievēršama uzmanība labajai kājai, līdz to var sajust. Tad tiek atsaukta kreisā, no tās uzmanību pārvietojot uz krūtīm, vēderu, rokām.

Pilnai iziešanai no transa vajadzīgas divas līdz trīs minūtes.

Jo vairāk šo praksi lieto, jo ķermeņa sajūta zūd ātrāk.

Uz grīdas noklāj sedziņu. Noguļas uz muguras, zem galvas paliek salocītu dvieli. Rokas gar sāniem, acis pievērtas un -sākas ķermeņa atslābināšanās. Vairāk ar izjūtām, nevis balsi: man ir atslābināta labā kāja; pievēršu uzmanību sajūtām, kā tas notiek. Kārta kreisajai kājai; ar domām virzos no pirkstiem uz pēdu, potīti, lieliem, celi, augšstilbu. Iztēlē vērojot, kā jūtas kāja.

Tad - atslābināt muguru, sānus. Vēderu, plecus, rokas.

Pilnīgi atslābināts kakls, galva. Beidzot - viss ķermenis.

Seko pārbaude, kā tas izdevies. Komanda: pacel kreiso roku! Ja sanāk, nekāds atslābinājums vēl nav iestājies. Ja vēlēšanās pacelt roku ir, bet tā neklausa, mērķis sasniegts.

-   Ko tas cilvēkam dod?

-   Ļauj saprast, cik lielā stresā un spriedzē patiesībā ir ķermenis - jo tas saspringtāks, jo grūtāk panākama apziņas kontaktēšanās ar zemapziņu.

Taču, kad atslābināšanās beidzot izdodas: laiks pazūd, ķermenis aizpeld, elpošana kļūst dziļa un mierīga, tas ne tikai kausē stresu un enerģētiskās barjeras, bet arī izraisa ārkārtīgi lielu baudu.

Ja šādus vingrinājumus veic regulāri, transa stāvokli panākt kļūst aizvien vieglāk. Piemēram, mani visu dienu nav likusi mierā problēma, parakstīt līgumu vai ne. Vakarā, liekoties gultā, galvā pārcilāju visus iespējamos variantus, bet aizmiegot saku, ka uzticu šo jautājumu zemapziņai. Rīts gudrāks par vakaru - mostoties atbilde visbiežāk ir atnākusi.

Cilvēkiem, kuri regulāri cenšas iepazīt sevi, zemapziņa šīs atbildes sniedz vienmēr. Ja nesanāk, tā ir zīme, ka viss vēl tikai priekšā.

Es parasti saku, ka vilciens divreiz nav jāizdomā, tikai jāuzlabo. Visiem, kurus interesē darbs ar zemapziņu, derētu pastudēt Mērfija grāmatu Tavas zemapziņas spēks. Kā uzdot zemapziņai jautājumus, kā sarunāties ar to, kā noticēt atbildēm.

 

-   Es jautāju, zemapziņa atbild, bet vai šī komunikācija vienmēr ir vienā valodā?

-   Tos zemapziņas signālus, kas ziņo par bīstamiem procesiem ķermenī, piemēram, bojātu zobu, cilvēks uztver uzreiz, jo sāpju mediatori ik pa brīdim sūta pulsējošu sajūtu, ka jāiet pie zobārsta. Diemžēl intuīcijas līmenī sūtītie impulsi bieži ir tik maigi, ka iepinas apziņas smagajā priekškarā un paliek neuztverti.

Jo vairāk cilvēks strādā ar savu ķermeni un labāk spēj to pārvaldīt, jo dzirdīgāka viņa vēlmēm kļūst zemapziņa, allaž gatava nākt palīgā.

 

-      Jums bieži nākas sastapties ar ļaudīm, kas saka: ja cilvēks būs savākts un nopietns apziņas līmenī, nekādas zemapziņas sarunas viņam nebūs vajadzīgas?

- Ir divējādi cilvēki. Vieni, kas pret visu izturas noliedzoši. Tomēr man viņi ļoti patīk, jo neticība un šaubas parasti motivē noliegto pārbaudīt. Tāds saka: neticu, ka, gulšņājot uz grīdas, var atslābināties un atbrīvoties no stresa. Pierādīšu, ka tas nav iespējams. Pamēģina un konstatē, ka maldījies. Un vienlaikus ir ti­cis pie pārliecības, ka cilvēks spēj sadarboties ar savu zemapziņu.

Otrajai grupai piederīgie visam tik ļoti tic, ka motivācija kaut ko pārbaudīt rodas reti. Vērtējums vienmēr viens: jā, jā - tā var būt!

Tad labāk gudra nepiekrišana, kas liek eksperimentēt, nekā aplama piekrišana un nepamēģināšana.

 

-   Jo ikdienā vairāk transa, jo labāk?

- Visam labajam pretī ir tikpat spēcīgs sliktums.

Vienā savas teritorijas pusē transs tiešām ir lielisks, jo palīdz izvairīties no slimībām, fobijām, trauksmēm. Ļoti daudzās situāci­jās tas palīdz.

Atrodoties transā - izmainītās apziņas stāvoklī - pat laiks pazūd. Dažkārt lidostā var vērot: kāds reiss tiek atlikts, ļaudis nervozē, bet viens sēž un sapņaini veras ļaužu straumē: troksnis manī, es troksnī. Pašhipnoze. Cilvēks atslābis, mierīgi elpo. It kā neko dara, bet zemapziņā pa to laiku tiek risinātas lielas problēmas.

Otram, skat, līdzi kārtis. Gluži nelaimīgs vāc kāvu kopā, kad pēc astoņām stundām beidzot tiek izrauts no spēles, jo jāsēžas lidmašīnā.

Bet arī kabatzagļi izmanto vietas, kur pati vide cilvēku novedusi transā. Pienāk viens, uzspļauj uz pleca, kamēr slauki apcūkoto vietu, maka vairs nav.

Secinājums? Jāapzinās, ka transs pastāv, tas jāpazīst, tajā jātrenējas, jāmāk no tā sevi aizstāvēt un sev labvēlīgi izmantot.

 

-   Miniet vēl kādu piemēru sliktā transa izpausmēm?

-   Mūzikas klausīšanās austiņās vienlaikus ar darbībām, kas prasa uzmanību, piemēram, braucot ar velosipēdu. Šeit nav runa par decibeliem, kas ir tik tuvu mūsu dzirdes mehānismam un arī nervu sistēmai, ka to kropļo. Nav runa par to, ka visas piecas maņas ir iekšēji saistītas - ja pa vienu tiek iepludināta ļoti spē­cīga informācija, pārējās tiek vājinātas, jo tām jāveido vīzija par dzirdēto.

Bet vissvarīgākais ir tas, ka velosipēdistam jārēķinās: kad cilvēks iegrimis mūzikas transā, viņš vienlaikus nespēj būt braukšanas transā, jo daļa uzmanības jāvelta tam, kas skan ausīs. Zemapziņa nevar pilnvērtīgi rīkoties, uztverot ceļu un apkārtējo vidi.

Arī spēļu automāti veicina ieiešanu izmainītā apziņas stāvoklī. Ja cilvēks katru dienu stundām sēž internetā, pie zolītes galda, spēļu automāta vai molberta, viņš ieiet transā. Tomēr iekrītot gleznošanas transā un desmit stundas neatejot no molberta, māksliniekam ir vīzija par veicamā darba apjomu. To pabeidzis, viņš izved sevi no transa, pārlūko padarīto, novērtē un atgriežas realitātē.

Bet izklaides ir bīstamas tieši ar nespēju atgriezties īstenībā, jo atrašanās izmainītajā apziņas stāvoklī ķermenim tik ļoti patīk, ka realitāte vairs nešķiet saistoša.

Mums ir gan centrs, kurš atbild par adekvātu realitātes uztveršanu, gan virtuālās pasaules centrs, kura aktivizēšana rada dziļāku transu, patīkamāku atslābinājumu un ātrāk izraisa atkarību.

Jo ilgāk cilvēks atrodas virtuālajā pasaulē un kairina šo centru, jo vārgāk darbojas realitātes centrs.

Tāpēc atrašanās virtuālajā pasaulē no agras bērnības stingri jānormē.

 

Selga Amata