Skaitļi un cipari kā Kosmosa cilvēciskās Personības izpratnes universālais instrumentārijs.

Kas cilvēkam dots?

Skaitļi un cipari kā Kosmosa cilvēciskās Personības izpratnes universālais instrumentārijs

«…«…skaitlis, kas pauž jutekliskas, kā arī simboliski-mentālas īpašības, ir dzīvs, viņam piemīt daudzi dziļi un jēgu saturoši virstoņi, tas spēj izteikt plašu universālo iespēju diapazonu.”

Hosē Argueļjes.

«Manipulējot ar cipariem, senie domātāji ne tikai iemācījās izprast būtību lietām, bet spēja uz tām arī iedarboties. Pēc Mistērijas slēgšanas zināšanu lietišķā daļa tika zaudēta. Bet atslēgas uz šo zinātni pasaulē ienāca priekšmetu veidā, kuri profāniem neko nenozīmēja. Nav daudz tādu, kuri zina, ka katru dienu izmanto lietas, kuras pie pareiza pielietojuma spēj atvērt Mūžības Vārtus. Viena no šīm atslēgām ir cipari. Daudzi ir aizdomājušies par to bezgalību, bet tikai nedaudziem izdevies tajā nokļūt. Un lieta nav tāda, ka Radītājs nevēlētos apdāvināt cilvēkus ar zināšanām, bet lieta ir tāda, ka cilvēks pats šīs zināšanas nevēlas pieņemt.”

Olards Diksons

«Grāmatas? – jautāja jumiķis no Ziemeļu Sudidas. – Tādas, vai? – Un viņš Kračkai parādīja garas plāna pergamenta sloksnes, no kurām liela daļa bija jau iepīta viņa jumta meldru jumtā. – Vai tad tās der vēl kaut kam? … Man šķiet, ka tā bija tikai veterināra rokasgrāmata, - nomurmināja Krauklis, nedaudz nomierinājies, kad viņi jau peldēja prom no kļūmīgās salas. – Es paspēju atšķirt vārdus „dzīvnieki, kas cieš no špata”… Bet vienalga – kāda gara tumsība! Kāda mežonīga gara tumsība! Jumtu viņš, lūk, sedz ar vecu grāmatu pergamentiem! – Bet, starp citu, tās bija ļoti noderīgas zināšanas lopkopjiem un vispār laukos dzīvojošiem, - piebalsoja Kračka. – Kā var pārvarēt gara tumsību, ja cilvēki paši bojā savas zināšanas, ja viņi ne vēlas tās pieņemt, ne nodot tālāk?”                               

Ursula le Guin

 

Iespēju pasaule skaitļiem un cipariem, vispirms jau izzinošiem un tādiem, kas spējīgi pārveidot dzīves kvalitāti, šodien novesta līdz utilitārām īpašībām, tas ir – pašām primitīvākajām, tos izmantojot līdzīgi kā personāžs no tikko lasītā citāta. Ar skaitļu palīdzību rēķina nopelnīto vai dienu skaitu līdz algai, ienākumu procentu, salīdzina savu un kaimiņu dzīves līmeni, uzskaita uzkrājumus un mīļākās slavenībām vai tiem pašiem kaimiņiem. Nosaka pirkuma svaru veikalā un, pārnākot mājās, to salīdzina, pārsverot uz mājas svariem.
Un ar bailēm un skumjām skaita palikušās dienas, it kā pie tādas dzīves organizācijas tas būtu principiāli, un šīs dienas varētu atnest kaut ko jaunu, neizpētītu cilvēkam ar šādu dzīvesveidu.

Materiālisma kults, kas izslēdzis dialogu starp zinātni un cilvēciskās esības organizācijas tikumisko pirmsākumu, iznīcinājis no masu apziņas pašu jautājuma būtību par izziņas vērtībām un individuālās apziņas organizāciju, kā nepieciešamo prioritāti izvirzot domāšanu. Nav daudzi, kas jaunā gadsimta un jaunās tūkstošgades sākumā saprot lielo filozofijas teicienu: „Es domāju, tātad eksistēju!”

Tomēr pats interesantākais, ka pašos skaitļos slēpjas izskaidrojums līdzīgām tendencēm sabiedrības mentālās prioritātes organizācijā. Šīs prioritātes tiek aprēķinātas ar gadsimta skaitu. Un, ja zina viena vai otra skaitļa saturu, tad iespējams ar absolūtu caurskatāmību ieraudzīt iemeslus, kas veido vēstures audeklu vienā vai otrā gadsimtā vienā vai otrā veidā. Skaitļa saturs tiek aprēķināts nevis ar kādu no griestiem noskatītu vidējo rādītāju. Nē. Tas izriet no kosmogonijas reālajām likumsakarībām. Tas ir no „debesu” mehānikas principiem. Katrs skaitlis sevī nes septiņdesmit divas nozīmes, kuras pāriet viena otrā tāpat, kā viens pēc otra aizrit cilvēka dzīves gadi. Un tāpat, kā nav vēlams nofiksēties uz kādu vienu vienīgu nodzīvotu gadu, tā nav optimāli viennozīmīgi, kaut kādā veidā, pieņemt viena vai otra skaitļa nozīmi.
Septiņdesmit divas nozīmes rodas tāpēc, ka laika periodā, kas līdzinās 72 gadiem, zemeslode nobīdās attiecībā pret galaktikas centru par vienu grādu. Starp citu, no šejienes arī izriet nedēļas septiņu dienu garums – tas radies tieši tāds, jo 7,24656 diennaktīs Zeme nobīdās attiecībā pret galaktikas centru attālumā, kas līdzinās vienai sekundei.

Izrādās, ka ar skaitļu palīdzību var izlasīt pilnīgi visu – kādas attiecības izveidosies ar mājokli (kopumā pretstatot dzīvokļu, stāvu, māju numurus), kāds „liktenis” būs vienai vai otrai mašīnai, agregātam vai telefonam (pēc to numuriem), kur novedīs viena vai otra komerciālā iniciatīva (pēc līguma numura, tā noformēšanas vai reģistrācijas datuma). Bet pirms tam cipari jums pastāstīs par cilvēka dzīvi – sākotnējās saknes attiecībās ar vecākiem, par bērnu dienām, emociju, jūtu, pasaules uzskata, vērtību sistēmas, uzvedības noteikumu veidošanos, par to, kādi cilvēkā izstrādājušies paradumi, stereotipi, manieres, cik lielā mērā attīstījusies gaume, ētika.

Un daudz, daudz, bezgalīgi daudz cita materiāla spējīgi mums dot katrs no kalendārā datuma astoņiem skaitļiem. Un arī pats fakts, ka nozīmīgai daļai cilvēku, kas dzimuši šajā valstī, ir sajaukti dzimšanas dati, runā par ārkārtīgi daudz ko. Šajā gadījumā cilvēkam rodas divu dzīvju situācija – viena plūst pa viena datuma likumsakarībām, pēc kura viņš ir „reģistrēts”, bet iekšējā dzīve, cilvēka īsto vajadzību pasaule, notiek pēc īstā dzimšanas datuma un eksistē it kā pati par sevi, nerodot ne izeju, ne pieprasījumu, ne līdzdalību. Un plūst cilvēkā šīs divas dzīves – līdzās, paralēli, kā dzelzceļa sliedes, kuras aizmirsuši savienot ar gulšņiem.

Kāpēc cilvēkam ir raksturīgi norobežoties no paplašināta uzskata par skaitļa izzināšanas iespējām? Un kāpēc cilvēks neatpazīst savu balsi ierakstā vai pārdzīvo sava attēla kvalitāti fotogrāfijā vai spogulī? No tā paša – bailēm vai drebuļiem, kas sagrābj cilvēku dēļ tikšanās pašam ar sevi, jo pēc tādas tikšanās nevar palikt tajos priekšstatos un stereotipos, kas kļuvuši ierasti un ērti.

Kādā Pola Rodrigo grāmatā lasām: „Numeroloģija kopš dzimšanas brīža nes sevī noslēpumainības zīmogu. Daudzi no šīs mācības vairās, jo tā atrodas aiz viņu izpratnes robežām. Numeroloģiju viņi stādās priekšā kā kādu mistisku zinātni, kas ne visai pieejama parastajam saprātam, izliekas tāla no ikdienas pasaulīgajām rūpēm. Bet, ja gadīsies, ka cilvēki tai pievērsīs uzmanību, viņus sāks mākt šaubas: kļūstot par lieciniekiem šai skaitļu varenajai lomai, cilvēki parasti tajos saskata draudus savai patstāvībai. Bet tie ir maldi. Numeroloģija, gluži pretēji, palīdz cilvēkiem labāk saskatīt perspektīvas dzīvē, ievirzīt to pareizajā kursā. Numeroloģija paplašina saprāta horizontus. Rezultātā cilvēku dzīve kļūst saturīgāka…”

Šeit liekas principiāli precizēt terminu – „numeroloģija”. Latiņu vārdu numero burtiski var tulkot kā „tikt saskaitīts, aprēķināts”. Tādā veidā numeroloģija – tas ir Vārds (informācija), kas izriet no kaut kā saskaitīta, kam ir skaitliska nozīme. Tā kā krievu valodā jēdziens „numuri” sen jau ieguvis divkāršu jēgu, man liekas, ka šeit vietā ir izmantot tādu jēdzienu kā arkanoloģija, tas ir – vērsties pie zinātnes, kura pēta esības pamatu garīgo kontekstu.
Pirms pievērsties pašiem vienkāršākajiem paņēmieniem nolasīt informāciju, ko satur kalendārais datums, jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmais jautājums – mūsu dienās vienā un tai pašā datumā piedzimst vairāki tūkstoši cilvēku, tad kādā veidā katram no tiem var veidoties savs neatkārtojams liktenis?
Pirmais - ja uzmanīgāk ielūkosimies un pretstatīsim šādu cilvēku dzīves faktus, tad fakti un notikumi izrādīsies pietiekami tuvu viens otram – gan pēc rašanās terminiem, gan pēc pārdzīvošanas formas un cilvēku manieres uz tiem reaģēt. Būtībā līdzīgas atšķirības izrādās tīri formālas, atributīvas.
Un otrs - ja izskatām katra tāda cilvēka dzimšanas datumu saistībā ar viņa vecāku dzimšanas datiem, tad mēs saņemam visu neatkārtojamo informāciju par vienu vai otru cilvēku, kas šajā gadījumā ļauj izanalizēt gandrīz katru niansi viņa Personības rakstura organizācijā.

Un kā tad cilvēka vārds, kas cilvēkam liek notikumus uzņemt pēc tā kanona, kas piemīt tikai šim vārdam, un uztvert notikumus un pieņemt lēmumus tikai tādā veidā, kļūstot par ģenerālo atslēgu indivīda raksturam.
Otrs jautājums vairāk informatīvs – kur ņemt definīcijas un jēdzienus, kuri piemīt katram skaitlim, lai informācijas lasīšana kļūtu iespējama un vēlams arī viegla un ērta. Ar šo jautājumu ir sarežģītāk – kā jau tika minēts, tad katram skaitlim piemīt septiņdesmit divi izzināšanas līmeņi. Tā kā mēs dzīvojam trīsdimensiju telpā (fiziski), tad katrs līmenis saņem savu tilpumu un rezultātā katram skaitlim ir 216 atslēgas vārdi un jēdzieni. To visu apgūt, protams, ir sarežģīti. Bet ar iekšējo ticību un nepieciešamību pēc zināšanām - tas ir iespējams.

Tāpat kā ir iespējams apgūt apmēram trīssimts algoritmu, tas ir atsevišķus paņēmienus un vingrinājumus, ar kuru palīdzību varam iegūst pilnu informāciju par katru kalendāra datumu.

Tādēļ iesākumā es došu īsu pārskatu par galvenajiem jēdzieniem, kas piemīt skaitļiem no 0 līdz 9.
Kāpēc no 0? Tāpēc, ka aiz jēdziena 0 slēpjas bailes. Bailes kā tādas, nevis bailes kā atvasinājums – no nenoteiktības sajūtas, no kaut kā neizpratnes, no iespēju zaudēšanas ietekmēt notikumus un tā tālāk. Tieši bailes liek cilvēkam atmobilizēties, savākties, sākt rīkoties, parādīt kādu sev piemītošo enerģiju, kādu iniciatīvu.
Nozīmju uzskaitījums, kuras piemīt skaitlim 1. Tās līdzinās jēdzieniem - cilvēks, Personība, individualitāte, ego, funkcionālisms, loģika, ievirze, darbība, valdzinājums. Skaitlis 1 vīrietim veido vīrišķību. Jebkura pilnvērtīga rīcība, sava Es izpausme liek cilvēkam aizdomāties – cik optimāla un saprātīga bija veiktā darbība.
Skaitļa 2 raksturojumi – izvēle, pretstatīšana, diferenciācija, divdabīguma sajūta. Bet attīstībā materiālās konjuktūras sajūta, jo skaitlis 2 saistīts ar materiālo pasauli – vispirms jau ar jebkura veida resursiem, vai tas ir cilvēka ķermenis, ēdiens, nauda un tamlīdzīgi. Un beidzot, ar materiālo pasauli saistītais 2 izsaka sevī sabiedriskās esības estētisko un ētisko kanonu. Veidojas sievišķības, pasivitātes, aizdomāšanās principi. Piedzimst sievietes tēls, viņas stils, uzvedības koncepcija.
Skaitlis 3 saistīts ar dabas un bērnības pasauli, izsaka bērna un harmonijas ideju, mācīšanās un attīstības, kontaktu un komunikācijas, kas paplašina informācijas pasauli un priekšstatu summu par kaut ko. Intereses un zinātkāre, centība un uzcītība jaunā uztverē. Integrācijas princips. Bet skaitlim 3 ir arī otra puse – juceklīgums un eklektiskums, stihiskums un nepastāvība, nesakārtota zinātkāre, bez sistēmas, nemotivēts nemiers, situācijas, notikumu kūleņi.
Skaitlis 4 nes sevī mājas, mantojuma, mātišķīgās idejas, rūpes, aizbildniecību, kontroli, aizgādnību. Dzimtenes, patriotisma idejas, autoritātes, patriarhālais dzīvesveids, pārmantojamība, tradicionālās vērtības. Zināšanas vai vēstures izjūta, folkloras mantojums, attīstīta karmiskā atmiņa. Kopumā atmiņa kā psihiskais resurss.
Skaitlis 5 nodod tālāk Tēva, Meistara, Skolotāja idejas. Tādas pamatvērtības kā Ticība un Mīlestība. Paziņo pasaulei cilvēka radošās iespējas un kreatīvo pirmsākumu. Veido atbalsta punktu uzskaitītajam. Bet skaitlis 5 realizējas arī kā visiespējamākie bloki, šķēršļi, ierobežojumi, nomākšana, atsvešināšanās, noslēgšanās.
Skaitlis 6 sevī nes divas galvenās līnijas katra cilvēka dzīvē – cenšanos realizēties profesijā un ģimenē, izpaust savas labās īpašības, lepnumu, goda jūtas. Tieksmi vadīt, audzināt, būt par aizbildni, pamācīt. Vērsties plašumā ar katru nodzīvoto dienu un palielināt savu ietekmi uz citiem cilvēkiem. Bet skaitlis 6 sevī nes arī principiālas izmaksas – ateismu kā bailes no atkarības, šo mazo tārpiņu, kas ar laiku pārvēršas par pašu lielāko problēmu, ko šis skaitlis rada.
Skaitlis 7 sevī nes izzināšanas Ideju. Tā ir logotipa ideja. Domāšana. Emocionālās pasaules pārvēršana jūtu pasaulē. Erotika kā tiekšanās izbaudīt dzīvi visās tās izpausmēs. Kustība visos tās veidos. Bet skaitlis 7 ir arī abstrakciju pasaule – sociālā, valstiskā, laulības, vides pasaule, tas ir – viss tas, ko iespējams izrunāt, nosaukt, bet patiesībā nemaz neeksistē, tikai piesaka sevi kā materializēta mirāža.
Skaitlis 8 – tā ir ciešanu un depresiju pasaule, ekstremālo dzīves apstākļu, vardarbības un agresijas, kaislību stihija, kas rada sev līdzīgu. Un vispirms tā ir kaislība uz varu, spēka izpausmi un vēlēšanos sodīt un nosodīt. Bet skaitlis 8 – tas ir arī īsts pamatīgums dzīvē, garīgie un tikumīgie spēki, tikumīgā brīvība uz pārveidošanu un apgaismību.
Skaitlis 9 paziņo par saprātīgu, racionālu, intelektuālu, ideālu pasauli. Tā ir zinātnes un tās kategoriju pasaule. Subjektīvisma pasaule. Vientuļnieku un vientulības pasaule. Vienlaicīgs hiperuzņēmības un atsvešinātības stāvoklis. Intuīcija un atsvešināšanās. Materiālās pilnības princips kā kritērijs ticamībai par kaut ko. Novecošanās un pieredzes gūšanas princips. Bet skaitlis 9 – tā ir arī gudrība, tikumība un sirdsapziņa. Tā ir garīgās labdarības un garīgās līdzcietības pasaule. Garīgo skolotāju un garīgā mantojuma pasaule.

Bet tagad pamēģiniet patstāvīgi uzkonstruēt loģisko ķēdīti viena skaitļa satura pārplūšanai otrā, ieskaitot skaitļa 9 pāriešanu 0. Izdarījāt? Lieliski! Tagad rodas iespēja pamēģināt izlasīt informāciju, ko satur kalendārais datums.

Tai ir trīs komponentes, ko nosaka aritmētisko kategoriju loģika. Pirmā, tie ir mēneša dienu skaitļi no 1 līdz 31; otrā – mēnešu numuru skaitļi no 1 līdz 12; trešā – dzimšanas gadu skaitļi, kas sevī ietver uzreiz četrus parametrus – tūkstošgadi, gadsimtu, desmitgadi, gadu.

Kalendārais datums pauž fiziskās laika mērīšanas hronoloģisko pierakstu un var būt –
 а) cilvēka dzimšanas datums,
 b) kāda notikuma datums,
 c) kādas parādības datums.

Katram no tiem tiek piemērota sava nolasīšanas metodika. Aspekts, kas mūs tagad interesē – cilvēka dzimšanas datums, pakļauts šādai loģikai: dzimšanas datums iedalās divās sadaļās – personības daļa, kas sevī ietver mēneša datumu un tā skaitlisko numuru, un sociāli vērstā daļa, kas sevī ietver tūkstošgades, gadsimtus, desmitgades, gadus. To savstarpējā salīdzināšana veido Individualitātes Vienādojumu.

Tajā ietilpst:

a) Personības daļa, kas vēsta par cilvēka iekšējo pasauli, par tā Personību, kalendārā sastāda datuma kreiso pusi ar mēneša dienu mēneša numuru. Tā vispirms vēsta par vecāku pieredzi, bērnībā izciestajiem pārdzīvojumiem, vecāku attieksmes uztveršanu (par to liecina mēneša datumi savā summā, piemēram, skaitlis 16 summā dos 7) un par cilvēka paša Personības dabu, interesēm, prioritātēm, stilu, manierēm un tamlīdzīgi (par to liecina mēneša skaitliskā numura summa, piemēram, novembris, pierakstīts kā skaitlis 11, summā dos 2). Salīdzinot šos divus parametrus, mēs uzzinām to lielumu, kas dominē cilvēkā – tā ir vecāku pieredze, tās jūgs, dogmatisms vai cilvēkā dominē viņa paša Personības daba. Piemēram - 16.08. 1+6=7; 0+8=8. Skaitlis 8 lielāks par 7, tātad cilvēkā dominē iespējas, ko dod paša daba. Turklāt dominē caur skaitļa 1 telpu, jo 8 ir lielāks nekā 7 par vieninieku.

b) Sociāli vērstā daļa rada aprakstu (vispirms jau ar savu summu) tam ārējam „dekoram”, tai laika un laikmeta „videi”, kurā dzīvo aplūkojamais cilvēks.
Tūkstošgades skaitlis raksturo vēsturisko apstākļus, ģenēzes uzdevumus. Piemēram, skaitlis 1 runā par darbības meklējumiem, rīcību, enerģiju, ko maksimāli pilnīgi cilvēks varētu attīstīt, Personību. Nodzīvotā tūkstošgade definēta kā vēsturiskās aktivitātes laiks, turklāt vispirms vīriešu.
Zinot skaitļu raksturojumus, pamēģiniet padomāt, par ko runā 2 kā tūkstošgades skaitlis. Padomājāt? Interesanti, vai nē?
Gadsimta skaitlis vēsta par cilvēces vingrinājumiem literatūrā, tas ir – par ko laikmets domā, par ko raksta, kādus varoņus rada, kādus ideālus iedzīvina. Kā kopumā uztver vēsturisko uzdevumu. Tā vēstures un literatūras pasaule kļūst par liecinieku tam, kā cilvēks sevi attīsta apkārtējā vidē, attīsta savu ar iemesliem-sekām saistīto domāšanu (uzdevums vēsturiskajiem vingrinājumiem) un sakārto emociju pasauli, veido jūtu pasauli, attīsta tikumiskās dominantes (literatūras uzdevums).
Desmitgades skaitlis rada sabiedrības „virsuzdevumu” tai paaudzei, kas tajā dzimuši. Uz šī fenomena rēķina, piemēram, jebkura gadsimta un jebkuras kultūras „sešdesmitgadnieki” izrādīsies savstarpēji līdzīgi kā tādu cilvēku ģenerācija, kuriem ģimenes un sabiedrības veselība būs tik augsts ideāls, ka ārkārtīgi sarežģīti šīs vērtības iemiesot savas dzīves faktos. Vai arī septiņdesmitgadnieku paaudze – revolucionāri un voluntāristi, dumpinieki un anarhisti, domātāji un romantiķi, cilvēki ar dziļām emocijām un jūtām, kas apsēsti ar abstraktām idejām, kuras iedzīvinot, tiek grauta un kropļota reālā dzīve.
Dzimšanas gada skaitlis rada rīcības modeli, veido motīva trīsvienību, rīcības raksturu, kooperācijas principus cilvēka rīcībā. Vīriešiem šis parametrs ieliek pamatus sevis pasniegšanas „aurai”, caur kuru viņu uztvers citi cilvēki un vispirms jau sievietes. Bet sievietēm dzimšanas gada skaitlis kļūst par prasību komplektu vīrieša veidolam, viņa raksturam, manierēm, stilam, kas kopā rada ideālo tēlu, tādu kā ideālo modeli, pēc kura viņa vērtēs visu apkārtējo cilvēku rīcību, tos šķirojot „mans” un „ne mans”.

c) Savienojot personīgās daļas summu ar sociāli vērstās daļas summu, iegūstam Individualitātes Vienādojumu, jo starp šīm summām rodas kaut kāda starpība, kaut vai kā 0 lielums. (Reta un īpaši aizraujoša situācija). Šīs starpības lielums rada nosacījumus Individualitātes Vienādojuma risināšanai.
Tas ir – cilvēks organizē sevi, savus plānus pēc tāda lieluma satura, uz kura rēķina it kā atrod konsensu, vienlīdzību, identitāti starp iekšējiem nodomiem un tām rīcībām un darbībām, kurās viņš izpaudīs sevi un savus plānus. Šajā vienādojumā no personības daļas summas nepieciešams atņemt sociāli vērstās daļas summu. Rezultātā rodas kaut kāda starpība ar zīmi „mīnuss”, „plus” vai 0.

Zīme „mīnuss” norādīs uz enerģisku aktivitāti, cenšanos panākt pilnvērtīgi dialogu starp iekšējo un ārējo. Kaut arī šādā situācijā cilvēkam raksturīgi pazemināt sevi un savas iespējas. Pazemināt priekšstatu pašam par sevi. Justies vai nu apdalītam vai apietam, vai it kā bez tiesībām uz to, kas stāv aiz Individualitātes Vienādojuma risinājuma lieluma. Tas viss var radīt kompleksus, ciešanas dēļ šāda skaitļa, provocēt periodiskas depresijas un nomāktības sajūtu.

Starpība ar zīmi „plus” turpretim formulēs cilvēkā inertumu, pasivitāti, atsvešināšanos, apcerīgumu. Viņam raksturīga nogaidīšanas pozīcija, kurā gaidīs piemērotāku piedāvājumu (atkarībā no plusa lieluma), izdevīgāku apstākļu sakritību. Tas viss noved pie tā, ka viņa dzīve tā arī veidosies no monotonām otršķirīgām pašreizējām lietām un apstākļiem, ar kuriem aizpildīs gaidīšanas laiku uz kaut ko, tik augstu un ideālu, ka patiesībā to formulēt reālā kontekstā būtu ārkārtīgi sarežģīti pat pašam. Vārdu sakot, šī situācija veidojas pēc Arsenija Tarkovska– «…Un reizēm tu pusi dzīves gaidi, kad atnāks tavs īstais mirklis”. Bet, ja šajā dzejnieka dzejolī tālāk tiek runāts par to, ka šis patiesības mirklis pie cilvēka tomēr atnāk, tad realitātē pie cilvēkiem ar šādu dzīves stilu tāda parādība notiek ne vienmēr.
Starpība 0 rada situāciju, kuru esmu nosaucis par „liekās aktivitātes sindromu”. Kad vienādojums sākotnēji atrisināts, tad stādoties priekšā identitāti jau nosacījuma līmenī, cilvēkam raksturīgs apmulsuma stāvoklis – atļaujiet, bet kas te no manis tiek prasīts, ko nepieciešams atrisināt?! Lūk, tādā stāvoklī šie cilvēki arī dzīvo – viss acīmredzams, viss caurspīdīgs, un kā apkārtējie cilvēki šo acīmredzamo var neievērot – viss taču tik skaidrs! Līdzīgu situāciju uzkrāšanās kādreiz var kļūt ļoti sarežģīta – tādi cilvēki sāks par sevi šaubīties. Varbūt viņos nav kaut kas nav tā? Ja jau visi apkārt dzīvo savādāk – reizēm radot sarežģījumus uz līdzenas vietas, tad varbūt tieši viņi neievēro kaut ko svarīgu, kas tik ļoti nodarbina TOS – apkārtējos cilvēkus, apkārtējo pasauli. Un tad skaitlis 0, kura augstākā oktāva – garīgās mīlestības pasaule, nivelējas savā ikdienišķajā nozīmē – bailēs no nenoteiktības, no acīm neredzamā, tad noslēgumā rada sajūtu, ka it kā „karājies gaisā”, ka pārtrūkušas saiknes ar reālo laika plūdumu un apstākļiem.

d) Nomaļus, šī vārda visās nozīmēs, stāv aizraujošākā pasaule – cilvēka izpēte pēc „pirmā vektora”. Kopumā, pētot dzimšanas datus, izdalās tāds jēdziens kā „vektors”. Tas saistās ar skaitļu, kas atšķirīgi no 0, savstarpējās iedarbības izskatīšanu secīgi, pa pāriem.
Pirmais skaitlis tādā pārī rada motīvu, sūtību, ideju, nosacījumus. Vārdu sakot, kādu pamatdomu, kas tiecas realizēties, materializēties līdz pāra otrā cipara saturam. Uz to adresi, uz kuru motīvs nosūtīts, uz galapunktu, iemiesošanos, vēstījumu, tiekšanos, domām.
Tādi skaitļi summējas. Rezultātā iegūstam cilvēka dzīves stila skaitli, uz kura identitāti ar citiem skaitļiem balstoties (skaitļu savstarpējās draudzēšanās vai nedraudzēšanās princips) tiek sarindota cilvēka savstarpējā darbība pašam ar sevi, apkārtējiem cilvēkiem un pasauli kopumā.
 Par vajadzīgo resursu kļūst starpība starp tiem skaitļiem, kuri veidojas, atņemot no pirmā skaitļa otro.
„Mīnuss” zīme veido darbīgu, aktīvu dabu, kas tiecas izpaust sevi darbībā.
„Plus” zīme norāda uz pasīvu dabu, kas gaida ārēju impulsu, grūdienu, lai sāktu kustēties.
Starpība vienāda ar 0 veido bloķētu, daudzējādā ziņā bezizejas situāciju, kurā attīstīsies bezgala daudz iekšējie konflikti, kas motivēti ar 0 dabu. Turklāt tādiem konfliktiem nebūs risinājuma, jo tas cilvēka apziņā nevar veidoties ne verbalizēšanas, ne vizualizēšanas ceļā, tādēļ ka skar zemapziņas sfēru, tāpat kā jebkura cita variācija, ko aktivizē 0. (Ieraudzīt līdzīgas situācijas piemēru iespējams A.S. Puškina gadījumā, kura dzimšanas datums ir pirmā vektora līmenī – 06.06.1799).

Galvenā īpatnība, kas atšķir pirmo vektoru no pārējiem, ir tas apstāklis, ka viņš rada cilvēka dzīves darbības pamatu, veido tā psihi, uzstādījumus, dominantes. Tās ir kategorijas, kas ir neapšaubāmas visā cilvēka dzīves darbībā, viņa apziņā.

Piemēram, 20.08. Pirmais vektors veidots, savstarpēji iedarbojoties diviem skaitļiem – 2 un 8. Turklāt pirmais vektors savieno vecāku pieredzi un cilvēka paša Personības dabu. Izvēle, iespēju potenciāls, skaistuma izjūta (vēl vienu reizi ielūkojieties, kas teikts par atslēgas vārdiem attiecībā uz skaitli 2), virzība uz dzīves turības sasniegšanu, taču to pavada daudzu apstākļu ekstremāla sakritība. Summējam: 2 + 8 = 10. Skaitļi no 10 līdz 24 šajā publikācijā netiek izskatīti, jo tie prasa atsevišķu sarunu, daudz pamatīgāku, nekā priekšstats par sākotnējiem naturālajiem skaitļiem no 0 līdz 9. (Kaut arī 0 ir iracionāls skaitlis, bet matemātikā tā kopā ar vieninieku ir pamata lielums, tādēļ kļūst iespējams to pieskaitīt naturālajiem skaitļiem, tas ir skaitļiem, kuri raksturo cilvēka dabu, raksturu). Skaitli 10 nosacīti aplūkosim kā 1, tas ir rīcības pasauli, sava Es izpausmi, savu ego. Maksimālisms, griba vai spītība, tiekšanās uz materiālu pilnību, dzīve ar valdzinājuma resursu. Atņemam: 2 – 8 = -6. Tātad par pirmā vektora resursu kļūst skaitlis 6, turklāt ar mīnus zīmi. Tas nozīmē – aktīva, enerģiska tieksme sevi realizēt. Optimālas ģimenes, profesionālā plašuma meklējumi, lepnuma jūtu un ambiciozuma attīstība. Pedagoga, pasniedzēja, vadītāja resurss.

e) Vai kalendāra datumi tādā veidā izvietoti gadījuma pēc? Vai iespējams to pozīcijas samainīt vietām, kā tas dažās valstīs pieņemts, kur vispirms tiek ierakstīts vārds (nosaukums) vai mēneša kārtas skaitlis un pēc tam tikai kalendāra datums? Nē. Skaitļu izvietojuma hronoloģiskajām pierakstam ir sava loģika un sava stingri noteikta secība. Pati kalendāra reformas iespēja, ko uzsāka Skaligers, pamatojās uz cilvēka esības nostabilizējušos, noformulējušos loģiku. Katrs skaitlis hronoloģiskajos datos pauž stingri fiksētu, noteiktu vietu, kurā arī attīsta savus resursus informācijai, kas virzās cikliskā, spirālveida plūsmā, atvasinot vienu un to pašu tēmu, turklāt kvalitatīvā attīstībā.

IV    V    II    III    VIII.1    VIII.2    VI    I

Tieši tādā kārtībā seko temporālo enerģiju plūšanas kanāli, kuros sadalās, vienlaicīgi „pašsistematizejoties” hronālās telpas vienotajā masīvā. Kāpēc? Paskatieties katra cipara nozīmi. Paskatījāties? Pamēģiniet paši noteikt loģiku, izejot no tā informācijas apjoma, kurš tur ir dots. Izdevās? Lieliski!
Mēneša datumu skaitļus ierakstām kanālos IV un V. Mēnešu numuru skaitļus ierakstām kanālos II un III. Tūkstošgades skaitli ierakstām kanālā VIII.1. Gadsimtu skaitli kanālā VIII.2. Desmitgades skaitli kanālā VI. Gada skaitli kanālā I. Kanālu numuru rinda ir kā objektīva telpa, tā veido ideālu modeli, kuru zemapziņā izjūt katrs cilvēks, tiecoties tieši šādā secībā iekārtot savu dzīvi. Bet kalendāra datumu skaitļi vienmēr izrādās dažādi, tie ne vienmēr sakrīt ar kanāla numuru. Tā katram no mums rodas iekšējais dialogs ar Mūžīgo. Objektīvā un subjektīvā dialogs. Cilvēka vēlmju dialogs, kuras nāk no skaitļiem piemītošās dabas viņa dzimšanas datu pierakstā un temporālo enerģiju strukturēšanai vienīgajā dotajā, vienīgajā iespējamā, nodiktētajā formātā. Tā katram no cilvēkiem viņa dzīvē tiek radīta iemiesojuma individuālā neatkārtojamība, ideālais modelis cilvēka sabiedrības esamībai.