Hronoloģiskais datējums kā atslēga Personības problēmas (attiecību, notikumu, parādību) uzstādījumam.

Autors Andrejs Žandrs

Skaitļa izzinošā daba
Tāpat, kā vārds ir ne tikai valodas vienības funkcija, bet izpilda arī esības radošā pirmsākuma lomu, tā skaitlis ir ne tikai abstrakts indekss numerācijai un matemātikas simbolikai, bet arī universāls izziņas instrumentārijs. Jebkurš skaitlis vai cipars ir zīme, kas ļauj izlasīt noteiktu informācijas apjomu, attiecināmu uz vienu vai otru parādību vai notikumu, kuru tā pavada kā universāls izzināšanas simbols. Turklāt skaitļi raksturo fiziskās parādības un īpašības, bet cipari – metafiziskās. Zīmju sistēma ir pamatā jebkurai mācībai. Piemēram, ābece satur zīmes, kas ļauj iemācīties lasīt, vai ceļu satiksmes kustības noteikumi satur universālu zīmju daudzumu, lai orientētos uz ceļiem. Analoģiski ar cipariem – zinot vienam vai otram skaitlim piemītošu atslēgas vārdu un nosaukumu, iespējams orientēties uz dzīves ceļiem katram pašam un apkārtējiem. Katrs skaitlis vai cipars, atkarībā no tā, par ko iet runa – par formu, materiālo, redzamo vai psiholoģiski piepildītu notikumu, tas ir par būtisko dabu, ļauj izskatīt nozīmes, kas piemīt jebkuram no 72 skaitļiem un cipariem. Turklāt šāda veida zināšanas saistītas ne tikai ar skaitļa aprakstu, kā kaut kādu lietu par sevi, bet ar veselu rindu viņu savstarpējās saskaņošanas loģiku, viena attīstību otrā. Tas ļauj runāt ne tikai par notikumu statistiskiem parametriem, bet arī par parādību dinamiku.

Teorētiskā sākotne
Iepazīšanās ar teoriju pirmkārt aizved vēsturiskā ekskursā no jautājuma sākotnes pa cilvēka domas attīstības ceļiem, taciņām un maģistrālēm, otrkārt – palīdz apgūt un noteikt atslēgas vārdus, lai radītu iespēju lasīt skaitļu zīmju sistēmu, kā arī apgūtu skaitļu telpiskās-laika kompozīcijas, lai sistematizētu un izstrādātu loģiskās domāšanas pamatus. Tas savukārt ļauj lasīt procesu dinamiskos raksturojumus un izprast, vai tā ir paša rīcības loģika vai kādu attiecību attīstības likumība, vai mijiedarbība ar kādu objektu (māju, dzīvokli, mašīnu, agregātu, kuriem ir numurs).

Praktiskā sākotne
Izpēte sākas ar laika fenomena iedomāšanos kā specifisku matēriju, kas rada dzīves fizisko aspektu un apziņu, kā esošās īstenības uztveršanas paņēmienu. Par apziņas produktu vispirms kļūst kalendārs, kā laika apzināšanās instruments, un nākošais – fakta atzīšana par acīm redzami neiespējamo dzīves organizāciju ārpus laika un likumiem. Kalendāra, kā dzīves organizēšanas paņēmiena pēc laika un tā likumībām, evolūcijas izpēte ļauj izzināt hronoloģiskās datēšanas fundamentālo lomu vienas vai otras mentalitātes izprašanā, kāda piemīt vienas vai otras kultūras, laikmeta, etnosa vēsturiskās esības šķērsgriezumam.

Tālāk detalizēti tiek izanalizēta pašreiz eksistējošā hronoloģiskā rakstība kā universāla atslēga mūsdienu mentalitātes izprašanai un no tās izrietošajām pašuztveršanas īpatnībām un darbību organizācijas loģikas. Iespējama vairāku desmitu algoritmu izanalizēšana, no kuriem katrs virzīts uz vienu vai otru īpatnību izprašanu cilvēkā, viņa attiecībās, kā arī likumsakarību izzināšanu viņa darbībai kopumā, viņa dzīves organizācijā un tās norises īpatnībās. Tāda veida algoritmi tiek grupēti pēc funkcionālās, kvalitātes un struktūras analīzes.

Piezīme
Diapazons, intensitāte un praktiskā pielietojuma nišas, tāpat kā jebkurā mācīšanas procesā, ir atkarīgas no divām komponentēm. No vienas puses – no izvēlētās adreses, tas ir no nodarbību virzības, no mācāmā materiāla praktiskā pielietojuma aktualitātes pakāpes. No otras puses – no materiāla iekšējās atvērtības, kurā savukārt slēpjas ticība mūsu iespējām un spējām, kā arī no mācāmā materiāla praktiskā pielietojuma aktualitātes.

Kadru menedžmentā. Palīdz atbildēt uz trim principiāliem jautājumiem: attiecības ar doto vadītāju, attieksme pret šo lietu (plašāk – profesionālās spējas, kādi talanti piemīt un kāda ir cieņa pret šiem talantiem un spējām), attieksme pret kolektīvu. Tāpat uz papildus jautājumiem, piemēram, attieksme pret naudu un pakāpe, kādā pakļaujas vienam vai otram „relaksācijas” veidam.

Ārstiem. Vispirms veidojas objektīva iespēja noskaidrot atšķirības starp simptomiem un somātiku, noskaidrot noslieci uz slimību veidiem un tipiem, konstatēt atšķirības starp hroniskajām (mantotajām) un iegūtajām slimībām. Vājuma brīžu cikliskums un saasināšanās periodu prognozēšana. Iespējas atšķirt tranzitoro (tai skaitā vecuma) un dabisko slimību izpausmes. Veikt problēmas graduēšanu pēc tās izcelšanās: tonusa psihofiziskā motorika vai gēnu inženierija.

Pasniedzējiem, pedagogiem un skolotājiem. Ļauj noteikt skolēna spējas, viņa „apslēpto”, tas ir organizējošo vārdu. Skolniekam piemītošais domāšanas tips (humanitārais, tehniskais, dabaszinātņu) un atmiņas organizācija (mehāniskā, redzes, abstraktā, simboliskā). Labvēlīgākais laiks nodarbībām utt.

Psihologiem. Pamats – problēmu avotu noteikšana (bez sākotnējās intervijas),  impritinga individuālā rakstura noteikšana, tā rašanās vecums un raksturīgās loģiskās īpatnības.  Personības stabilizācijas stratēģijas un taktikas veidošana cilvēkā un paškorekcijas organizēšana.

Pašizglītībai. Vispirms apgūt pašu pašizglītības procesu, izmantojot domāšanas sistematizāciju, kas attīsta vārda radošās dabas izpratni un skaitļa izzinošo dabu. Priekšstatu sakārtošana par pašreizējās dzīves raksturu, loģisko likumsakarību izzināšana, prasmes patstāvīgi noteikt jebkura notikuma koordinātes, tā lomu dzīvē, tā avotus un sekas. Kopumā – dzīves notikumu kā universālas zīmju sistēmas lasīšanas kultūras apgūšana.